Realitātes šovs „Mans bankrots” . 2.sērija „Atjautīgo un jautro klubs”

Lai gan jau savu iepriekšējo rakstu veidoju vairākās sērijās, īstenībā otrā sērija laikam ir tikai nupat sākusies. Iespējams, tieši pateicoties Latvijas Kredītņēmēju apvienības pieteiktajam karam pret parādu jūgu, sabiedrībā ir aktualizējies maksātnespējas jautājums. Arī tieslietu ministrs ir atsaucies manam lūgumam tikties, bet par visu pēc kārtas…Katru ceturtdienu LAKRA birojā konsultēju cilvēkus, kuri jau ir gatavai, vēl gatavojas vai vismaz teorētiski domā par iespēju uzsākt maksātnespējas procesu. Satiktie ļaudis un arī  komentāri pie mana raksta mājas lapā liecina, ka  cilvēki ir sākuši apsvērt iespēju iziet visu smago ceļu un pēc tam sākt jaunu skaistu dzīvi. Kā jau minēju savos komentāros, šī ir pagaidām vienīgā iespēja nepalikt par mūža parādnieku un atgriezties normālā ekonomiskajā apritē.

Lai gan vēl pirms trim nedēļām diezgan cerīgi izskatījās Maksātnespējas likuma grozījumi, kas administratora atalgojumu samazinātu no 540 uz 180 latiem, šobrīd likumprojekts ir iestrēdzis Saeimas Juridiskajā komisijā. Laikam jau Satversmes grozījumi par Saeimas pašatlaišanos ir krietni svarīgāki par grūtībās nonākušo iespējām izķepuroties.

Vakar man bija iespēja izklāstīt savus apsvērumus par fiziskās personas maksātnespējas praktisko pusi vienam no Saeimas Juridiskajai komisijas locekļiem un, man pašam radās iespaids, ka viņam bija ļoti interesanti, un, maigi sakot, viņš bija izbrīnīts par to, ka maksātnespējas procesa izmaksas ir krietni lielākas par vājprātīgajiem 540 latiem mēnesī administratoram.

Atjautīgo klubs

Jau rakstīju, ka, ja izsoles sludinājumā „Latvijas Vēstnesī ” iekļauj pilnīgi visu informāciju, kas ir prasīta Civilprocesa likumā, tad valsts SIA izrakstīts rēķins maksātnespējīgajai personai, varētu būt pat vairāk kā tūkstotis latu. Mana maksātnespējas procesa administratore pēc labākās sirdsapziņas saīsināja publicējamo tekstu līdz minimumam, un „Latvijas Vēstnesis” to visbeidzot publicēja par 220 latiem. Arī tas patiesībā nav maz, ņemot vērā, ka izredzes pārdot īpašumu pirmajā izsolē ir tuvas nullei. Man ir septiņi īpašumi, katram izsoli vajadzēs sludināt trīs reizes, un tas nozīmē, ka kopsummā par publikācijām samaksāšu 5320latus. Jā, jā, tiešām četru ciparu skaitlis. Turklāt pirms katras izsoles man tiesā jāapstiprina izsoles noteikumi, kas arī, starp citu, nav bezmaksas prieks, bet gan reāli - 700 lati kopā skaitot.

Tā nu esmu nonācis pie secinājuma, ka mans maksātnespējas process ir valstij ļoti ienesīgs, jo:

1) uzsākot maksātnespējas procesu maksāju administratoram pirmo atlīdzību - 900 Ls, no kuriem administratoram vajadzētu nomaksāt nodokļus;

2)lai manu maksātnespēju varētu apstiprināt tiesa, man ir jābūt pierādāmiem ienākumiem, tātad jāmaksā nodokļi;

3) ik mēnesi jāsamaksā administratoram 540 latus, no kuriem arī būtu maksāti nodokļi;

4) izsoles sludināšana maksā neticami lielu naudu un ņemot vērā, ka īpašumi ir vairāki, bet ar pirmo piegājienu diez vai izdosies tos pārdot, valsts SIA „Latvijas Vēstmnes” no katra maksātnespējīgā saņems diezgan solīdu un komercreklāmu sludinājumu izmaksām pielīdzināmu summu.

5)tāpat par katra īpašuma izsoles noteikumu apstiprināšanu ir jāmaksā 100Ls valsts nodeva.

Tā kā šobrīd valsts pastiprināti domā par to, kā papildināt budžetu, tad es varētu ieteikt atvieglināt maksātnespējas procedūru. Tas nenoliedzami veicinās cilvēku vēlmi izšķirties tam par labu, jo patiesību sakot, konsultējot cilvēkus, esmu secinājis, ka daudziem citu variantu nemaz nav.

Jautro klubs

Pats absurdākais, ar ko es līdz šim esmu saskāries, ir nu jau valsts akciju sabiedrības „Parex banka” attieksme un acīmredzama nevēlēšanās vairot valsts labklājību. Pēc mana maksātnespējas plāna ik mēnesi „Parex bankai” man ir jāsamaksā 10 lati. Lai iemaksātu šo nelielo summu pilnīgi loģisku apsvērumu dēļ man ir jāzina konta numurs, jo nevar taču ielikt naudiņu aploksnē, uzrakstīt uz tās „Parex bankai” Jāņa Āboliņa parāda dzēšanai, uzlīmēt marku un iemest pasta kastē.

Bankai divas reizes rakstot iesniegumu esmu prasījis informēt mani par konta numuru, taču neesmu saņēmis atbildi. Savādi…Savukārt banka man saka, ka es neejot uz pastu un neizņemot man adresētu vēstuli. Kad aizbraucu uz banku un lūdzu man vēstuli izsniegt personīgi, bankas darbinieki man to vairs nedod.

Es tomēr atradu veidu, kā izrādīt savu labo gribu un pildīt maksātnespējas procesa saistības un, lai cik ironiski tas nebūtu, pildīju tās pa pastu - nosūtīju „Parex bankai” naudas pārvedumu ar Latvijas Pasta starpniecību. Tas ir legāls un pierādāms veids tam, ka savu naudu valsts bankai esmu nosūtījis. Un jūs jau variet iedomāties, kā uz manu naudas pārvedumu atbildēja iepriekšminētā valstij piederošā (starp citu - valstī ir krīze!!!) „Parex banka”. „Parex banka” man nākamajā dienā laipni atsūtīja manu naudu atpakaļ, un tā kā Latvijas Pasta pakalpojumi nav bez maksas, tad sūtījums bankai izmaksāja 20 santīmus mūsu - nodokļu maksātāju naudas. Runā, ka taupība sākoties no sīkumiem, un ,ja santīmu nekrāsi, tad pie lata netiksi un sindicēto kredītu neatmaksāsi!! Bet varbūt, ka atmaksās gan, jo gan jau valsts sametīsies. Interesanti, ko valsts kontrole par šito stiķi teiktu?

Nākamajā sērijā..

Nākamajā trešdienā ar mani ir piekritis tikties tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš un es šo tikšanos uztveru kā zīmi tam, ka lietas var mainītes.

Tāpat LAKRA valde ik dienu tiekas ar dažādu politisko partiju, Saeimas komisiju un frakciju pārstāvjiem, lai izklāstītu to, kā tad šodien jūtās „kredītņēmējs parastais” un kādas ir viņa aktuālākās problēmas. Tā kā ir priekšvēlēšanu laiks, tad tik liela mērķauditorija kā kredītņēmēji, protams, interesē ikvienu politisko spēku, bet man gribās cerēt, ka vēlme diskutēt un meklēt risinājumus problēmām, nāk no vēlmes, lai mēs visi dzīvotu labāk vai  lai mums vismaz būtu iespēja izdzīvot..