Tipveida līgumi – tipiska netaisnība

Par LAKRA biedru kļuvu solidaritātes pēc, redzot, ka ļoti labas un vajadzīgas darbības tiek veiksmīgi īstenotas. Man pašam par laimi kredītsaistību vairs nav!Kredītu dzīvokļa iegādei un remontam (kopumā 12 000LVL) pirms četriem gadiem ņēmu „Unibankas” Ogres filiālē. Ķīlā tika ielikts gan pērkamais īpašums, gan radinieku dzīvoklis, tāpēc ķīlas segums tobrīd bija apmēram trīskārtīgs.

Vedot sarunas ar banku viss bija labi. Skaisti, laipni, smaidīgi cilvēki stāstīja, cik viss forši un jauki. Kad tiku līdz līguma slēgšanai, izrādījās, ka neskatoties uz to, ka ķīla tiem laikiem man bija vairāk kā pietiekama, banka sagribēja arī galvojumu no draudzenes (kredītu ņēmu es, bet mērķis bija mūsu kopīgā dzīvesvieta). Šo jaunumu uzzinājām pie
notāra un iepriekš par to bankas pārstāvis mūs nebija informējis. Notārs mums ne vārda neskaidrojot par to, kas papīros rakstīts, vienkārši deva tos parakstīt.

Mana draudzene pēc izglītības ir juriste. Viņa izlasīja parakstāmo dokumentu un atteicās parakstīt. Notārs visvisādi mēģināja mūs pārliecināt, ka jāparaksta šis variants, bet mēs nepiekāpāmies, un tad notārs mūs informēja, ka visas pretenzijas varam izteikt bankā, jo šie esot viņu standarta dokumenti.

Galvojuma līgums, ko atteicāmies parakstīt, bija pilnīgi vienos vērtos. Piemēram, banka varēja pat parādu piedzīt vispirms no galvotāja un tikai pēc tam no parādnieka. Nezinošs cilvēks, kurš ar šādām lietām nav saskāries un uzticas cilvēkiem, šajā gadījumā būtu iekritis lamatās. Arī es visticamāk būtu uzticējies bankai, ja vien mana draudzene nebūtu juriste.

Banka, savukārt, skaidroja, ka tā kā mērķis ir dzīvokļa kopīga izmantošana, bet neesam precējušies, tad šādi mēs tikšot „sasaitīti kopā”.

Visbeidzot banka piekrita tam, ka galvojuma līgumu draudzene neparakstīs, un ar viņu galvojuma līgumu mēs netiksim „kopā sasaistiti”.

Esmu pārliecināts, ka daudzi šādus kopā sasaistošus galvojuma līgumus parakstīja, lai gan ir skaidrs, ka dokuments atbilst tikai vienas puses interesēm.  Uzskatu, ka tā ir legāla krāpšana.

Vēl viens aspekts, kas palicis atmiņā no kredītņemšanas brīža ir tas, ka vienīgā iespēja, kā iepazīties ar parakstāmajiem dokumentiem, bija sēdēt un lasīt tos bankā.
Teorētiski tam šķēršļu nebija - ej, kad gribi, un lasi, cik gribi. Tomēr praktiski, tas ir darba laika kavējums līdztekus jau tā daudzajiem kavējumiem, kamēr dzīvokli meklē, izvēlas un tad pērk. Turklāt laika trūkuma apstākļos bankā lasīt līgumu ir grūti, īpaši, ja neesi speciālists. Juristam ir viegli, viņš ātri saprot, kas ir kas. Pārējiem - laika nav, no rakstītā maz kas ir saprotams, bankas darbinieks sēž blakus un regulāri skatās pulkstenī, liekot saprast, ka šādiem sīkumiem viņam laika nav, tāpēc kredītņēmējam ir grūti koncentrēties.

Tā kā man jau bija pieredze ar neskaidriem dokumentiem, ņēmu un lēnām, bez steigas izlasīju visu. Būtiskākais, ko pamanīju -  līguma termiņš. Tas tika piedāvāts uz diviem gadiem, pēc tam visa summa ir jāmaksā, lai gan atmaksas grafiks ir 20 gadi.  Tas viss bija izmētāts pa dažādām līguma daļā tā, ka bija grūti saprast. Kad vaicāju, kas notiks pēc diviem gadiem, bankas darbinieks paskaidroja, ka būs jāpārslēdz līgums, un sāka stāstīt, ka ar to problēmas noteikti nebūšot, vajagot tikai laicīgi maksāt utt. Es nenoticēju un pieprasīju izlabot termiņu uz visiem divdesmit gadiem, kas arī tika izdarīts.

Un tomēr… cik gan daudzi visticamāk noslēdza šādus līgumus, kuriem kaut kad tagad beidzas līguma termiņš. Un cik daudziem bija pavisam citas lamatas, iespējams daudz trakākās.

Mana pieredze līdz ar citiem dzirdētiem gadījumiem labi raksturo banku bezatbildīgo politiku un viņu pārliecību, ka var darīt visu, kas ienāk prātā, nerēķinoties ar kredītņēmēja interesēm un nebaidoties no soda.

Līgumu kopijas esmu saglabājis. Caur paziņām “SEB bankā” noskaidrojām, ka gan galvojuma, gan kredīta līgums bija tipveida, tātad tādi tika noslēgti ar visiem, kas neko
neiebilda. Varbūt ir pamats jaunam kolektīvam iesniegumam Patērētāju tiesību aizsardzības centram?