Par spekulantiem

Šobrīd jau kā traģikomisks joks izklausās Latvijas Komercbanku asociācijas prezidenta Teodora Tverijona pērnā gada 8. oktobrī un 14. oktobrī tikai 186 stundas pirms paziņojuma par „Parex Bankas”  problēmām, teiktie vārdi: „Nevienai bankai nekādas nepatikšanas nedraud!”. Runas par bankrotiem esot tika spekulantiem vai konkurentiem izdevīgas baumas.[i]

Tieši tas, ko mēs redzam un dzirdam medijos, veido sabiedrības priekšstatu par realitāti. Diemžēl publiskajā telpā visbiežāk nonāk tieši to personu viedokļi un sniegtā informācija, kuriem ir pieejami zināmi varas resursi - amats, pilnvaras un atbildība pieņemt un ietekmēt lēmumus. Diemžēl arī iespēja ietekmēt sabiedrības lēmumus un noskaņojumu ir šo amatpersonu rokās. Pieņemot, ka savos amatos konkrētās personas nav tikai veiksmīgu apstākļu sakritības pēc, bet gan tāpēc, ka ir savas nozares speciālisti, sabiedrībai nav pamata neticēt un nepaļauties uz to, ka pasaule ir tieši tāda, kādu to mālē.

Un tieši šādā aspektā mēs labprāt paturpinātu „spekulantu” tēmu, jo daudz bīstamāka par tulpju andelēšanu no mašīnas bagāžnieka, vai naudas mīšanu pret lietotām rotaslietām, ir spekulēšana ar sabiedrības uzticību.

Kāpēc mēs ticējām?

Nauda vai tās trūkums visos laikos ir bijis jūtīgs jautājums. Ņemot vērā sabiedrības pēdējo divdesmit gadu pieredzi, zaudējot naudu gan tās devalvācijas, gan „Bankas Baltija” izputēšanas rezultātā, jebkuru informāciju par naudu un bankām, kas parādās publiskajā telpā, sabiedrība uztver ar lielu interesi un arī uzticēšanos. Tāpēc ir saprotams, kāpēc uz mobilo telefonu atsūtīta īsziņa, ka „klīst nenoteiktas baumas…”, var cilvēku pamudināt steigties uz bankomātu vai tuvāko bankas filiāli. Un tik pat saprotams ir tas, ka valsts vīru apgalvojumi, ka strādāt un nopelnīt, attīstīt biznesu, dzemdēt bērnus, iekārtot mājokli un dzīvot var tepat Latvijā vai banku solījumi palīdzēt īstenot cilvēku sapņus, motivē cilvēkus noticēt savām spējām, savai valstij un uzdrīkstēties.

Stāsts par diviem treknajiem gadiem

Stāsts par to, ka var, vajag un pat ir ieteicams dzīvot, strādāt, pelnīt un attīstīties (kas visbiežāk arī ietver kredītu ņemšanu) Latvijā sākās jau agrāk, tomēr nosaukumu tas guva 2005. gada pēdējā dienā līdz ar nu jau leģendāro premjera Aigara Kalvīša runu: „Mīļie tautieši, ja netiks sadarītas kādas muļķības, tad mums priekšā ir septiņi bagāti gadi. Treknie gadi, ja atceras stāstu par Jāzepu.”

Jau treknajā 2006. gadā ik pa laikam sabiedrībā izskanēja bažas par to, ka tādi tempi un apjomi ar kādiem bankas kreditēja (būsim godīgi) gandrīz ikvienu, kurš vēlējās tikt pie naudas, neatkarīgi no tā vai viņa ienākumi bija vai nebija legāli pierādāmi, nebeigsies labi. Tomēr vienīgā reālā rīcība, kas sekoja bija prasība kredīta kārotājam bankā uzrādīt VID izziņu par ienākumiem, kā arī oficiāli noteiktā vismaz 10% lielā pirmā iemaksa. To gan, ja vien mazliet papūlējās, varēja visai veiksmīgi apiet. Ierobežojumi, starp citu, tika noteikti ar mērķi mazināt pārāk straujo kreditēšanas izaugsmi.

2007. gadā notikušajā foruma „Realty Baltics 2007″ apaļā galda diskusijā „Latvijas nekustamā īpašuma tirgus mainās - kas tālāk?” T. Tverijons skaidroja, ka pretinflācijas plāna noteiktie banku ierobežojumi galvenokārt skarot tieši spekulantu un gadījuma attīstītāju iespējas saņemt kredītus, bet cilvēkus, kuri mājokli iegādājas sev, skarot vienīgi procentu likmju pieaugums. Citiem vārdiem sakot, šo pasākumu mērķis bija formāla pretinflācijas plāna izpilde, kura rezultātā banku izsniegto kredītu skaits pēc vairāk kā 50% pieauguma 2005. un 2006. gadā, 2007. gadā saruka līdz 37% pieaugumam.[ii] Tajā pat laikā pieauga kredītmaksājumu kavējumu skaits.

Krīzes gaidas un tās iespējamību valdošā elite visiem spēkiem centās noliegt. Tostarp arī sabiedrības „Citai politikai” līderis un viens no ekspertiem, kas pērnā gada nogalē tika pieaicināts glābt „Parex Banku”, Gatis Kokins uzsvēra, ka „citu valstu piemēri rāda, ka ekonomiskā krīze notiek tad, kad to neviens negaida. Līdz ar to fakts, ka mēs krīzi gaidām, liecina par mīkstās nosēšanās diezgan augstu varbūtību.” Bet Rīgas Domes deputāts, ekonomists Edmunds Krastiņš bija vēl optimistiskāks: „Nekādas krīzes nav un nebūs! Kāda ekonomiskā krīze? Mums nav jādiskutē par to - vai krīze ir neizbēgama, bet gan par to - vai tāda ekonomiskā krīze vispār ir iespējama tuvākajos gados!”[iii].

2008. gada janvārī, kad valsts finanšu ekspertiem pilnīgi noteikti jau bija jāpamana, cik kūsli pildās valsts kase, premjers Ivars Godmanis telekanāla LNT raidījumā 900 sekundes norādīja, ka „sabiedrībai nevajadzētu dzīvot krīzes gaidās”[iv]. Arī Finanšu un kapitāla tirgus komisijas toreizējais vadītājas Uldis Cērps žurnālistiem martā vēl klāstīja, ka „kopumā tuvākajā laikā par ekonomisko situāciju nevajadzētu pārspīlēti uztraukties”.[v]

Tam var piekrists, varbūt sabiedrībai pagājušā gada sākumā nevajadzēja sākt vaimanāt, pārstāt iepirkties un veikt jebkādas citas ekonomiskās aktivitātes. Taču atbildīgajām amatpersonām gan tas bija pēdējais laiks sākt gatavoties krīzei, paredzot to, ka vieni no pirmajiem, kurus krīze piespiedīs pie zemes, būs kredītņēmēji. Tā vietā tika atcelta 10% pirmā iemaksa, ļaujot pēdējiem pasažieriem iekāpt kreditēšanas ātrvilcienā.

T. Tverions pēc diviem iepriekšējiem bankām nenoliedzami trekniem gadiem atzina, ka 2008. gadā vairs nav gaidāms kārtējais rekords komercbanku peļņu rādītājos, bet normāli peļņas tempi tikšot saglabāti.[vi]

Protams, arī pirms gada tika runāts par „slikto kredītu” ietekmi uz banku sektoru, taču Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimševičs norādīja, ka Latvijas banku kapitāli ir pietiekami lieli un bankām nevajadzētu rasties problēmām norakstīt zaudējumus, ko radītu šie “sliktie kredīti”. [vii] Arī T. Tverions 2008. gada aprīlī apgalvoja, ka Latvijas bankās kavētie kredītu maksājumi līdz šim nav būtiski pieauguši, un arī nākotnē problēmas netiek prognozētas. „Un ar visu nopietnību varu pateikt, ka banku sektors nesaredz, ka tuvākajā laikā varētu parādīties problēmas ar kredītiem,” skaidroja T.Tverions.[viii]

Līdz 2008. gada vidum vēl pieauga algas. Sajūtu, ka gaidāms kaut kas ne pārāk labs, nomāca sabiedrībai ne pārāk saprotamā informācija par to, ka Baltijas valstīm tiek prognozēts vieglas piezemēšanās scenārijs[ix], ka nodokļu ieņēmumu samazināšanās dēļ valsts nepāries no ieplānotā pārpalikuma budžeta uz savu ierasto deficīta budžetu, [x] un, ka nevajag dramatizēt situāciju par pesimistiskiem tautsaimniecības attīstības scenārijiem.[xi] Visbeidzot Baltijas jūras reģiona valstu biznesa konferencē 4. jūnijā gan I.Rimševičs aicināja situāciju reģionā uztvert optimistiskāk, gan DnB Nord bankas direktors Svens Herlins uzsvēra, ka pamazām ir jābeidz nepārtraukti diskutēt par mīkstu vai cietu piezemēšanos.[xii]

Nu, ja …Diskusijas patiešām beidzās…sākās krīze. Valdība tik ilgi bija maldinājusi sabiedrību par patieso ekonomisko situāciju valstī, ka nebija paspējusi izstrādāt nevienu rīcības scenāriju, ko darīt cilvēkiem, kad viņus atlaidīs no darba vai samazinās algu, un ko darīt kredītņēmējiem, kad viņi nespēs maksāt ikmēneša maksājumus un nespēs arī pārdot savus īpašumus, lai atmaksātu kredītu.

Tomēr arī pēc krīzes „starta” pogas nospiešanas runu diemžēl ir bijis vairāk kā darbu. Mums vēl ar vien mēģina viskautāko iestāstīt un „biedēt” ar spekulantiem un neviens neuzņemas atbildību par to, kāpēc esam nonākuši tur kur esam un kurš spekulēja ar pašu dārgāko, kas ir gan privātajās, gan biznesa attiecībās - ar uzticību.

[ii] Bankas no jauna vēlas sniegt pieejamus kredītus. Sk. http://varianti.lv/sakums/articles/show/370

[iii] Diena. 11.05.2007.

[iv] LNT. 900 sekundes. 02.01.2008.

[v] Latvijas Avīze. 05.03.2008.

[vi] LETA. 15.04.2008.

[vii] BNS. 05.02.2008.

[viii] Labrīt, Latvija.28.04.2008.

[ix] LETA-REUTERS. 23.04.2008.

[x] Neatkarīgā Rīta Avīze. 24.04.2008. Atis Slakteris un Kārlis Leiškalns apgalvo, ka valsts nodokļu ieņēmumu samazināšanās dēļ valsts nepāries no ieplānotā pārpalikuma budžeta uz savu ierasto deficīta budžetu.

[xi] Diena. 29.04.2008.[xii] Finanšu tirgi - izaicinājumi un perspektīvas Baltijas jūras reģionā. http://www.bsrbf.lv/uploaded_files/relizes/BSRBF_plenary_session.doc