Ruta vēl gaida

Ņemot vērā milzīgo www.kreditnemeji.lv apmeklētāju interesi par Rutas izredzēm saglabāt savu un savas ģimenes zemnieku saimniecību un mājokli, kā arī polemiku, kas par konkrēto gadījumu izvērtās gan šajā, gan citās internetvietnēs, LAKRA ir regulāri sazinājusies ar Rutu, lai noskaidrotu, kā lietas ir attīstījušās, kā arī konsultējusi par iespējām risināt viņas situāciju.

Arī masu informācijas līdzekļi ir izteikuši vēlmi vēl plašāk publiskot Rutas stāstu. Tas iespējams palīdzētu pārtraukt šo klusuma spirāli, kas vairāk kā desmit gadus ir ievijusi tos, kas savas kredītsaistības gan objektīvu, gan ļaunprātīgu apsvērumu dēļ nokārtot nav varējuši. Un tādu ir daudz. Zvērinātu tiesu izpildītāju mājas lapā ir izsoļu saraksts līdz jūlijam. Tas ir 23 lappuses garš, katrā lapā pa 25 izsolēm. Arī ar šiem īpašumiem saistās kāds stāsts un kāda traģēdija.

Parādnieku reģistrā ir vēl garāks saraksts. Tur šī gada sākumā bija reģistrēti vairāk kā 100 000 parādnieku. Ir skaidrs, ka šie cilvēki par nemaksātājiem nav kļuvuši ne vienas nakts, ne viena gada laikā.

Nemaksātāji ir bijuši visos laikos, tikai apstākļos, kad visu darbību dzinulis bija izsniegto kredītu skaita kāpinājums, par tiem, kas nonākuši grūtībās atmaksāt savas saistības, runāt nebija lietderīgi.

Lai gan viena medija pārstāvis jau ir intervējis Rutu, pagaidām no publicitātes viņa atturēšoties līdz rokās (melns uz balta) būs bankas atbilde.

 Kā virzās sarunas ar banku?

Jau informējām, ka 13. martā Ruta iesniedza bankai lūgumu nepārdot izsolē viņas saimniecību, bet rast iespēju vienoties par parāda atmaksu. Lai gan Ruta uz banku devās ar divām iesnieguma kopijām, viņas iesniegums tika ieskanēts, bet uz Rutas kopijas netika uzlikts ne zīmogs par saņemšanu, ne arī bankas pārstāvja paraksts.

Pēc vairāk kā 10 dienām Rutai zvanīja bankas pārstāve un vaicāja vai Ruta ir gatava samaksāt vairāk kā 2000 latus lielu līgumsodu, jo tad banka piekritīšot turpmākai sadarbībai. Tā kā saruna notika pa telefonu un Ruta jau ir guvusi mācību, ka visas sarunas vedamas rakstveidā, par risinājumu Ruta un bankas pārstāve nevienojās.

3.aprīlī Ruta vēl ar vien nebija saņēmusi nekādu rakstisku atbildi uz savu iesniegumu, tāpēc rakstīja atkal. Šoreiz bankas valdes priekšsēdētājam un šoreiz sūtīja pa pastu ar ierakstītu vēstuli. Tajā Ruta atkārtoti lūdza rast iespēju vienoties par parāda atmaksu.

8. aprīlī Rutai atkal zvanīja bankas pārstāve un gribēja noskaidrot vai Ruta spēs veikt ikmēneša maksājumu, kas pārsniegs 500 latus, un ietver sevī arī iepriekš sarēķinātās soda naudas. Tā kā bankas pārstāve runāja ļoti lauzītā un neskaidrā latviešu valodā, tad šī summa arī bija vienīgais, ko Ruta saprata, tāpēc uzstāja, lai banka sniedz viņai rakstisku atbildi.

Ruta atkal gaida.

 Skaidrības labad

Kamēr gaidām oficiālu atbildi un apstiprinājumu tam, ka Rutas stāsts nebeigsies ar izsoli un māju zaudēšanu, mēģināsim arī atbildēt uz komentāros uzdotajiem jautājumiem un izteiktajiem spriedumiem.

Šķiet viens no aktīvākajiem Rutas pieredzes vērtētājiem vairākās internetvietnēs informēja lasītājus par to, ka Ruta saņemto kredītu nav izlietojusi atbilstoši mērķim, bet ir ieguldījusi MULBERRY Group - EAPC, Prosperity fondos un tur zaudējusi visu naudu. Pats komentētājs atzina, ka Rutu personīgi nepazīst, bet arī neatklāja no kurienes šādu informāciju guvis. LAKRA nenodarbojas ar pētniecību un savu klientu finansiālo darbību un biogrāfijas izpēti, bet tic savu biedru sniegtajai informācijai. Ruta pastāstīja, ka saņemto kredītu ir iztērējusi uzliekot mājai jaunu jumtu, daļēji izremontējot dzīvojamo platību, iesākot būvēt kūti un nopērkot dažus saimniecībā nepieciešamus darba rīkus un lopus.

Otrs aktīvākais diskusiju temats ir bijis Rutas lielā ģimene un tās ieguldījums kopējā lietā. Ruta pastāstīja, ka ikviens viņas ģimenē savu iespēju robežās ir iesaistījies maksājumu veikšanā un saimniecības darbos, tāpēc viņai uz kakla neviens nesēžot. Viņa pati, vīrs un viņas mamma saimnieko pa māju, kur darba nekad trūkst. Znots strādā Rīga, jo pagastā darbu atrast nevar. Rutas meita audzina savu nepilnus divus gadus veco meitiņu. Tā kā bērnudārzā meitenīti, cerams, uzņemšot tikai augustā, tad drīzumā arī meita varēs atsākt strādāt algotu darbu, ja vien šogad darbu vispār kāds varēs atrast. Pagaidām meita palīdz saimniecības darbos tik, cik spēj to apvienot ar bērniņa audzināšanu. Tie, kam ir bērni līdz divu gadu vecumam, zina, cik ir valsts pabalsts par bērniņa audzināšanu, un diez vai apgalvos, ka par šiem 8 latiem ir iespējams noalgot auklīti, lai pati mamma varētu strādāt algotu darbu.

Trešais diskusiju objekts bija traktors, kurš nojuka īsi pirms sējas laika. Ruta paskaidroja, ka ģimene izlēmusi iegādāties jaunus spēkratus, jo meistari aprēķinājuši, ka remontējot veco, tikai detaļas vien izmaksās 1000 latu. Bijis izdevīgs piedāvājums iegādāties citu traktoru par 2000 latu, bet vecais noderētu detaļām.

Ruta uzsver, ka nekādas luksus preces nav pirkusi un naudu nav izšķiedusi, tāpēc viņai nav saprotams, ko tieši komentētāji pārmet. Papildusģimenes locekļu pensijām, kā arī saimniecībā nopelnītajam, ik gadu viņa saņem subsīdijas un struktūrfondu atbalstu, kas arī apliecina to, ka Ruta aktīvi strādā un domā par attīstību.

Visu šo laiku Rutas bankas konts ir bijis nobloķēts, viņa dzīvo neziņā par to vai šodien padarītie darbi nav velti izšķiests laiks, kas izsolē zaudēs jebkādu jēgu, bet ne mirkli rosība viņas saimniecībā nav apstājusies. Tāpat kā ne mirkli viņa nav atteikusies no atbildības par notikušo kredītu kavējumu, nav atmetusi apņemšanos atmaksāt savu parādu un nav zaudējusi cerību.

 Vēl vairāk emociju

Komentāros tiek pārmests tas, ka Rutas stāsts ir pārāk emocionāls un uz iežēlināšanu vērsts. Dažu cilvēku dzīvi nevar izstāstīt bez emocijām, bez faktiem, ko šis cilvēks ir pārdzīvojis, jo tieši tie atklāj viņu attieksmi pret dzīvi un arī pret savām saistībām. Ir cilvēki, kas ir gatavi bēguļot un slēpties no parādu piedzinējiem, iespējams viņiem viss ir viegli nācis un tik pat viegli viņi ir gatavi to laist. Taisnības labad gan jāsaka, ka apvienībā uz konsultāciju ir bijuši tikai divi cilvēki, kas uzsvēruši, ka savas kredītproblēmas risināt netaisās, ka brauks prom līdz vietai, kur tiesu izpildītāji viņus atrast nevarēs. Un ir cilvēki, kam viss līdz pēdējai kapeikai ir bijis jānopelna ar savām rokām, sviedriem un asarām. Šo cilvēku stāstu nevar izstāstīt tikai ar faktiem. Tāpat kā jaucot baltu krāsu ar melno nekas vairāk par pelēko nesanāk.

Domājot par savu dzīvi, Ruta stāsta, ka ģimene pirmo reizi māju zaudējusi tad, kad daļa ģimenes locekļu kopā ar citiem nelaimīgajiem tika izsūtīti uz Sibīriju. Otro reizi mājas viņa zaudēja septiņdesmito gadu beigās. Māju un visu iedzīvi nopostīja uguns, izdzēšot arī viņas trīsgadīgās meitiņas dzīvību. Bijusi ziema, bet kaimiņa pat nav atvēruši durvis, kad vecāmāte ar meitenīti uz rokām skrējusi pēc palīdzības. Trešo reizi 1991. gadā Rutas mājas un iekoptā saimniecība atdotas to pirmskara īpašniekiem, un vēlreiz visa dzīve esot sākusies no jauna.

Ja lēmums par iespēju vienoties ar Rutu par kredīta atmaksu būtu jāpieņem nevis bankas pārstāvjiem, bet kādam no tiem, kas Rutas dzīvi vētī interneta vidē, vai Ruta mājas jau nebūtu zaudējusi?