Kurš apmaksā Latvijas ekonomikas apkures rēķinu? Kredītņēmēja pieredze.

Esmu kredītņēmējs un šobrīd kredīts plecus spiež aizvien vairāk. Ik reizi, kad esmu nomaksājis ikmēneša kredītmaksājumu atviegloti nopūšos un ceru, ka arī nākamajā mēnesī varēšu to izdarīt laicīgi.

Par kredītņēmēju kļuvu pirms gada. Īrēju uzņēmuma telpas un, kad to īpašnieks, piedāvājot kārtējo īres līguma pagarinājumu, vēlējās saņemt summu, kas vairs nu nekādi man nešķita ekonomiski pamatojama, nolēmu, ka ir laiks uzņēmumam iegādāties telpas. Tas ļautu nākotnē izvairīties no izīrētāja neprognozējamiem cenu kāpumiem. Pirms gada īres cenas nepārtraukti cēlās un, paņemot kredītu telpu iegādei, mans ikmēneša kredītmaksājums tikai nedaudz pārsniedza īres cenu. Šis lēmums šķita visnotaļ saprātīgs un pamatots.

Protams, pašreizējā situācijā visi tie uzņēmumi, kas telpas īrē, ir ieguvēji, jo daudziem telpu īres cenas ir samazinājušās pat trīs reizes.

Tā kā ekonomiskā situācija neatbrīvo mani no saistībām pret banku, rūpīgi sekoju līdzi situācijai un lēmumiem, kas tiek vai varētu tikt pieņemti Latvijā vai Eiropā, „lai atvieglotu dzīvi kredītņēmējiem” un dotu iespēju izdzīvot uzņēmumiem. Tāpat kā daudziem, arī manam uzņēmumam pašlaik nav tie labākie laiki. Aktīvi domāju par veidiem un iespējām kā samazināt izdevumus, lai pēc 7 gadus ilgas un vairāk vai mazāk veiksmīgas darbošanās iegūtu laiku „pārgrupēties” un pielāgoties pašreizējai situācijai.

Mana kredīta Iņ un jaņ

Kad uzzināju, ka ECB samazina EURIBOR procentu likmes, nopriecājos, ka tas arī man ļaus optimizēt izdevumus papildus citiem jau veiktajiem pasākumiem ar šādu mērķi. Kredīta procentu maksājuma samazināšanās uzlabotu mana uzņēmuma un manis paša finansiālo stāvokli vismaz tādā mērā, ka dotu laiku jaunu, pašreizējai ekonomiskai situācijai atbilstošu projektu realizēšanai.

Man ir divi kredīti, uzņēmuma telpām „SEB bankā” un otrs, dzīvoklim - „Swedbankā”. Diemžēl abos kredītlīgumos pēc banku kredītmenedžeru ieteikuma bija noteikta nemainīga procentu likme, tāpēc vērsos bankās, lai mainītu līguma nosacījumus.

Abās bankās aizņēmums un atmaksas termiņš ir gandrīz vienlīdz liels un sākumā devos uz „Swedbanku”, kur līguma grozījumi man izmaksāja 40 LVL un nākošais kredītmaksājums jau dubultā tos atsvēra. Optimisma un pozitīvas pieredzes iedvesmots devos arī uz „SEB banku”. Diemžēl mans optimisms tur arī izplēnēja līdz ar paziņojumu, ka šādi līguma grozījumi man izmaksās 3500 EUR un jaunajā līgumā bankas pievienotā procentlikme tiks paaugstināta, kas jebkādu cerību uz mazāku ikmēneša kredīta maksājumu, pateicoties samazinātajai EURIBOR procentu likmei, man izslēdz.

To, ka nemainīgā procentu likme sākotnēji tika izvēlēta pēc viņu ieteikuma, bankas menedžeris nelikās dzirdam. Jāsecina, ka acīmredzami viņi par ECB procentu likmes samazinājuma mērķi uzskata iespēju bankai papildus nopelnīt uz kredītņēmēju rēķina,

bet pašu atbildība par sniegtajiem padomiem izbeidzas ar vārdiem: „mēs to nevarējām zināt”. Starp citu, parakstot kredītlīgumu, kredītņēmēji taču uzticas bankas menedžerim, un pieņem, ka viņa mērķis ir ilgstoša sadarbība, nevis ātra peļņa un klienta novešana līdz maksātnespējai.

Kāds SEB bankas darbinieks (neoficiāli) caur paziņām man paziņoja, ka „jā, mēs gadu atpakaļ ieteicām izvēlēties nemainīgo likmi, bet tagad, lūdzot to nomainīt uz „peldošo” daudzi pie mums aplaužas, ieskaitot „savējos”.

Tā kā laika gaidīt un paļauties uz to, ka „SEB banka” apžēlosies par saviem kredītņēmējiem, man nav, iesniedzu bankai lūgumu vismaz atlikt pamatsummas maksājumu, kuru banka pašlaik arī izskata.

Tiesības uz viedokli

Kamēr tas tiek darīts, nolēmu savu pieredzi ar divām bankām un to pretimnākšanu pastāstīt arī citiem.

Neatklāju savu vārdu un uzņēmuma nosaukumu, jo, godīgi sakot, baidos sadusmot banku, kas var rezultēties ar atteikumu atlikt arī šo iespēju samazināt maksājumu.

Savulaik jau esmu bijis liecinieks banku darba metodēm. Kāds mans paziņa pieprasīja bankai izņemt no līguma šķīrējtiesu. Tas tika izdarīts, tikai pārtaisītajā līguma variantā jau bija pavisam citas procentu likmes. Vai tā nav represija par to, ka cilvēks pieprasīja ievērot likumu?

Un arī tagad, neskatoties uz februārī raidījumā „Kas notiek Latvijā?” banku pārstāvju apgalvoto, ka viņu jaunajos līgumos šķīrējtiesas nav, esmu to redzējis pašlaik kādam paziņam piedāvātā tās pašas „SEB bankas” kredītlīgumā.

Nevēlos, lai „SEB banka” zina, kas ir šo rindu autors, kaut man par mūsu līdzšinējo sadarbību nav bijis ne mazāko pretenziju, baidos, ka tad viņi var „apvainoties” un ieslēgt kādu „īpaši pretimnākošu programmu”. Zinot šī brīža likumdošanu, kas skar kredītņēmējus, ekonomisko situāciju un to, kādus līgumus līdz šim mēs esam parakstījuši visi, bankas principā var ar kredītņēmējiem darīt to, ko vēlas.

Kam ir izdevīgs mans bankrots?

Neesmu ne jurists, ne banku eksperts, tāpēc uzticējos bankas menedžera ieteikumam slēdzot līgumu izvēlēties nemainīgo procentu likmi. Šī uzticēšanās pašlaik būtiski samazinu manu konkurētspēju ar citiem tirgus dalībniekiem. Uzskatu, ka mazākais, ko bankas varētu šobrīd darīt, ir vismaz būt pretimnākošiem pret saviem klientiem, nepasliktināt viņu stāvokli, bet radīt apstākļus, lai man būtu stimuls turpināt maksāt, nevis atteikties no visa un kaut kur citur sākt jaunu dzīvi.

Es nesaprotu, kur slēpjas bankas izdevīgums, novedot mani līdz bankrotam? Palikuši bez darba, mēs nespētu veikt arī otra kredīta maksājumus. Rezultāts - bez uzņēmuma, bez darba, bez mājām un ar milzu parādiem, kurus veidotu summa starp pašreizējo vērtību un to naudu, ko aizņēmāmies, jo noticējām kaut cik necik stabilai nākotnei. Turpinot šādu politiku, mana un daudzu citu kredītņēmēju perspektīva ir bezdarbnieku pabalsts un dzīve sociālajā mājā. Šādā gadījumā mēs ne tikai nebūsim nodokļu maksātāji, bet pievienosimies valsts sociālā budžeta aprūpē esošo pulkam. Lai gan līdz šim esam vadījuši normāli funkcionējošu uzņēmumu, kas maksāja nodokļus un uzturēja darba vietas.

Viss notiekošais šķiet kā bezjēdzīgs murgs! Es neesmu vienīgais, kas ir nonācis šādā situācijā un man rodas jautājums - kas tad būs tie valsts ekonomikas atdzemdētāji. Tie, kas dzīvos patversmēs un saņems bezdarbnieku un pēc tam kādus citus pabalstus un daļu no tiem visu mūžu maksās bankai par īpašumiem, kurus banka jau būs atņēmusi un pārdevusi kādam citam kredītņēmējam.

Situācija, kurā esmu nonācis es un ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji, ir maigi sakot nejēdzīga. No rīta ejot laukā no mājas uzlūkoju savu divgadīgo meitu un uzdodu sev jautājumu - vai es varēšu viņai nodrošināt kaut jelkādu nākotni? Septiņus gadus veidoju savu biznesu, plānoju, rēķināju, darbojos. Tagad varu tikai nožēlot, ka savus brīvos līdzekļus iztērēju iegādājoties īpašumus un labiekārtojot tos. Pašlaik pareizāk šķiet būtu bijis jau sen doties emigrācijā. Tagad emigrēt varu vienīgi tukšām kabatām un visu mūžu kā noziedznieks slēpties no kredītpiedzinējiem, ja vien, protams, neizvēlēšos dzīvi zem tilta. Bankas gan, manas emigrēšanas un slēpšanās gadījumā, varēs vērsties pret maniem galvotājiem un izputināt arī viņus, bet šāds variants man nav pieņemams.

Protams, visi mēs ciešam, arī bankas, pašreizējajā situācijā, bet tāpēc jau ekonomikas atveseļošanai tiek iepludināta nauda ar pazeminātu % likmi. Ja tikai šīs darbības nonāktu līdz kredītņēmējiem - gan privātpersonām, gan uzņēmumiem … Tas ļautu atvilkt elpu daudziem. Tiešām nav skaidrs, vai bankām izdevīgāk un svarīgāk ir nopelnīt, pat nevis nedaudz mazāk, bet vēl vairāk, pateicoties pašreizējai ekonomiskajai situācijai, vai tomēr būt ieinteresētai saglabāt kredītņēmēja maksātspēju?

Protams, tagad esmu uz visu dzīvi izmācīts par kredītlīgumiem un to slēptajām niansēm… Un ir skaidrs, ka uzticēties SAVAS BANKAS menedžera ieteikumiem bija naivi. Bet vai bankas saprot, ka ar to visu pamatīgi grauj savu reputāciju kā uzticams partneris, kas uzņemas atbildību par saviem padomiem un to sekām? Krīze paies, mēs visi būsim guvuši mācību, atkal pelnīsim. Un tad aiziesim pie tās bankas, kura būs mūs atbalstījusi grūtā brīdī. Jo draugus pa īstam iepazīst tieši tādās situācijās.