Realitātes šovs “Mans bankrots” 4.sērija. Par Ziemeļvidzemes biosfēru, par būdiņu un pili

Tāpat kā katru trešdienu pēdējā pusgada laikā, arī pagājušajā trešdienā ieskatījos Saeimas mājas lapā ar klusu cerību, ka Saeimas deputātu ceturtdienas dienas kārtībā tomēr ir iespraucies ne visai aktuāls balsojums, kas iespaidotu tikai aptuveni 200 000 Latvijas iedzīvotāju izredzes nomainīt balss toni sarunās ar banku vai arī paplašinātu aptuveni 800 000 cilvēku, kas ir aizņēmušies naudu vai iegādājušies preces uz nomaksu, iespējas nepieciešamības gadījumā risināt savas kredītproblēmas likumdošanā noteiktajā kārtībā.

Pašlaik būsim godīgi un sauksim lietas īstajos vārdos - nonākot patiešām nopietnās finansiālās grūtībās, kas liedz pildīt uzņemtās kredītsaistības ir tikai viens variants - neiedziļinoties darīt visu ko kredītiestāde liek - parakstīt papildvienošanās, piekrist dramatiskiem procentu likmju paaugstinājumiem, parādu piramīdā iesaistīt ar vien jaunus galvotājus un viņu īpašumus un cerēt, ka kādu dienu tas vai nu beigsies labi vai visiem vienādi slikti. Vēl ir iespēja mukt ko kājas nes prom no šīs valsts līdz vietai, kur Latvijas parādu piedzinēju un tiesu izpildītāju rokas nesniedzas, vai strādāt tepat nelegāli un nemaksāt nodokļus, lai nedotu iespēju tiesu izpildītājiem un parādu piedzinējiem nokampt kādu kumosu. Taču manā skatījumā tie nav risinājuma varianti, ko var piedāvāt pieaugušiem cilvēkiem, kuriem ir bērni, sirmi vecāki (iespējams galvotāji), bet gan izmisuma solis, kas agri vai vēlu vedīs pie nepieciešamības rast risinājumu parādiem, kas netiks atcelti līdz pat parādnieka nāves stundai.

Protams, nebiju pārsteigts, kad izrādījās, ka balsojums par Maksātnespējas likuma grozījumiem nenotiks, jo ir daudz svarīgāki jautājumi skatāmi - tostarp nenoliedzami aktuālie un būtiskie grozījumi Ķemeru nacionālā parka likumā, grozījumi Biometrijas datu apstrādes sistēmas likumā, grozījumi likumā par Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu, grozījumi Tūrisma likumā. Un tā kā Saeimas plenārsēdē bija tikai 2 stundas un 9 minūtes gara, tad skaidrs, ka krīzes apstākļos svarīgāk ir glābt Ķemerus un Ziemeļvidzemes biosfēru, nevis parādniekus.

Šķiet lieki komentēt, kam ir izdevīga šāda likumprojekta novilcināšana, tomēr ieskicēšu dažus aspektus par kuriem deputātiem un atbildīgajām amatpersonām būtu jābūt informētiem pasteidzinot vai pavilcinot kredītņēmējiem saistošu un aktuālu likumu pieņemšanu. Šķiet visbūtiskākais zaudējums (ko izjūt ikviens kredītņēmējs, kas gaida vai nu valsts palīdzību kedītproblēmu gadījumā, vai uzlabojumus likumdošanā, kas ļautu efektīvāk aizstāvēt patērētāja tiesības, vai grozījumus Maksātnespējas likumā) ir tas, ka atšķirībā no daudzām citām sabiedrības grupām, kas gaida kādu likumu grozījumus, kredītņēmējiem katra vilcināšanās diena maksā naudu, kuras jau tā nav.

Ja netiek pieņemts likums, kas pašreizējos apstākļos aizliegtu bankām seškārtīgi paaugstināt procentu likmi, tad kredītņēmējs var pats sarēķināt, cik šāda amatpersonu bezdarbība vai neizlēmība viņam izmaksā ik mēnesi.

Ja netiek pieņemt likums, kas stingri liegtu bankām parakstīt papildvienošanās ar kredītņēmējiem, kurās kredīttermiņš tiek samazināts no 30 uz 2 gadiem, tad kredītņēmējs var pakalkulēt, cik viņam šāds dokuments un valsts nespēja ietekmēt banku patvaļu var izmaksāt pēc diviem gadiem vai arī šodien, ja cilvēks algos advokātu un vērsīsies tiesā ar lūgumu atcelt netaisnīgos punktus.

Ja runājam par vilcināšanos ar Maksātnespējas likuma grozījumiem, tad katra diena, kas paiet gaidot stundu X, kad par grozījumiem Saeima beidzot nobalsos un kad tie stāsies spēkā, ir izdevīga bankām, bet ne kredītņēmējam un valstij kopumā.

Kurš un cik maksā par kavēšanos?

Kā jau esmu iepriekš rakstījis, kad es pats iesniedzu tiesā pieteikumu, lai uzsāktu maksātnespējas procesu, „Parex Banka” rada iespēju tiesu novilcināt par trim nedēļām un to laikā manas kredītsaistības pret „Parex Banku” ar sodu procentu palīdzību palielinājās par 80 000 latiem!!! Ir skaidrs, ka cilvēki, kas ir izšķīrušies par labu bankrotam, šobrīd vairs pilnībā vai daļēji nespēj segt kredītsaistības un soda procentu skaitītājs griežas, griežas, griežas.. Kamēr cilvēks nav uzsācis procesu, viņam arī nav bijusi iespēja samaksāt valsts nodevu iesniedzot pieteikumu tiesā, samaksāt administratora algu, kuras daļa ieplūdīs Valsts Kasē kā nodokļi. Tāpat visi ar sludinājumu publicēšanu, izsoles noteikumu apstiprināšanu un citi ar procesu saistītie nodokļu maksājumi neplūst valsts kasē, kamēr cilvēks procesu nav uzsācis. Vienīgais ieguvums valstij ir tas, ka cilvēki, kas jau uzsākuši vai gatavojas uzsākt maksātnespējas procesu oficiāli, strādā un maksā nodokļus. Katram, kurš spēj kaut nedaudz rēķināt, ir skaidrs, cik nedēļas laikā zaudē valsts un cik nedēļas laikā soda procentos iegūst kredītiestādes.

Akmeņi ir paši mierīgākie

Formālais iemesls, kāpēc kavējas Saeimas balsojums ir tas, ka Juridiskā komisija pēkšņi ir secinājusi, ka līdz ar Maksātnespējas procesa grozījumiem nepieciešams grozīt arī Civilprocesa likumu un tas pašlaik arī notiek. Vai tiešām pilnīgi nevienam tas neienāca prātā agrāk? 21.maijā LAKRA nosūtīja vēstuli Saeimas priekšsēdētājam ar lūgumu informēt, kāpēc grozījumi pieņemšana, kas atbildīgs par to virzību un kad balsojums beidzot notiks. Ir skaidrs, ka visticamāk apvienība formālu atbildi saņems 30 dienu laikā un, dod Dievs, ka līdz tam jau pats balsojums būs noticis un likums jau būs stājies spēkā. Šī vilcināšanās vai novilcināšana būs kļuvusi par kārtējo mazo nejēdzību, neizdarību, noteiktu interešu lobija ietekmi, kuras mēs visi tik ļoti labi pazīstam un kuras mūs visus ir novedušas tajā strupceļā, ko tagad valodnieki sauc par dižķibeli. Pēc 13. janvāra aktivitātēm vecpilsētā tomēr tika notverta daļa akmeņu metēju, no kuriem valsts visticamāk radīs veidu piedzīt Saeimas ēkas fasādes remonta izdevumus. Valsts Kontroliere Inguna Sudraba visai bieži ziņo par rupjiem un klajiem valsts līdzekļu izšķērdēšanas gadījumiem, taču neviens cits neziņo par to, ka no šiem izšķērdētājiem kāds būtu kaut ko piedzinis par labu valstij. Arī ar Maksātnespējas likuma grozījumiem ir skaidrs, ka kāds ir vai nu apzināti vai neapzināti kļūdījies, šī kļūda kaitē gan kredītņēmējiem, gan valstij kopumā un kāds cits par šo kļūdu maksā naudā. Tā, ka Saeima vainīgo neizdos, man pašam tas ir jāmeklē individuāli, jāizlasa Saeimas 2.lasījuma sēdes stenogramma un, cerams, drīzumā arī 3.lasījuma stenogramma, un nākamajās Saeimas vēlēšanās es nebalsošu par cilvēkiem, kas vai nu nesaprot manas un citu kredītņēmēju intereses, negrib saprast tās vai arī gluži otrādāk - pārāk labi saprot un pārstāv kādas citas grupas intereses.

 Spekulanti, komunisti, vieglprātīgi muļķi, kas vēl?

Pēc kalkulācijām par to, kurš un kāpēc kļūdījās, cik šī vilcināšanās izmaksā man personīgi un valstij kopumā, es vēlētos parunāt arī par diviem citiem aspektiem - „spekulantiem” un pārējiem kredītņēmējiem.

Pirmkārt, vēlos vērst uzmanību uz termina „spekulanti” pārmērīgu lietošanas intensitāti jebkurā diskusijā par Maksātnespējas jautājumu. Atcerēsimies, ka 2.lasījumā, piemēram, Tautas partijas deputāts Dzintars Ābiķis izteicās, ka „nav apšaubāms tas, ka šodien sakarā ar ekonomisko krīzi pasaulē komunistiskās idejas gūst diezgan lielu popularitāti. Taču man ir tādas aizdomas, ka tomēr Latvijas Pirmā partija un partija „Latvijas Ceļš”, it īpaši „Latvijas Ceļš”, kas sevi postulē kā liberāla partija, diez vai līdz šim ir aizrāvušās ar tādām komunistiskām idejām. Faktiski man šobrīd izskatās, ka šis priekšlikums un tie nākamie priekšlikumi iesniegti nevis tāpēc, ka jūs gribat aizstāvēt ģimenes, kas varbūt ir paņēmušas vienīgo kredītu un par šo naudu nopirkušas sev dzīvokli, bet tāpēc, ka tur slēpjas kaut kāda blēdība. Tieši tā! Man izskatās, ka aiz šiem priekšlikumiem stāv nevis tās ģimenes, kam vienīgais kredīts ir ņemts šim dzīvoklim, bet spekulanti.” Mazliet vēlāk Ābiķa kungs savus viedokli pauda atkal:” Manā rīcībā esošā informācija apliecina to, ka aiz šīs idejas, aiz šo priekšlikumu idejas, stāv ne jau tie kredīta ņēmēji, tās ģimenes, kas, kā jau es teicu, ir paņēmušas uz kredīta savu pirmo un vienīgo dzīvokli, lai varētu ģimene dzīvot normālos apstākļos, bet, ka aiz šiem priekšlikumiem stāv tie, kas spekulēja ar īpašumiem tirgū.”

Arī Gaidis Bērziņš TB/LNNK nesen laikrakstā Diena uzsvēra, ka „ka LAKRA piedāvātie grozījumi Maksātnespējas likumā pavērtu iespēju jebkurai personai, tajā skaitā tādiem, kas, tirgojot nekustamos īpašumus, valsts kasē nav iemaksājuši nevienu santīmu, grozījumu pieņemšanas gadījumā burtiski dažu mēnešu laikā varētu atbrīvoties no parādiem. Tādā veidā visi parādnieki tiktu mesti pār vienu kārti, nedalot tos tādos, kuri kredīttiesiskās attiecības dibināja sava mājokļa iegādei, no tādiem, kas to darīja vieglas peļņas nolūkos. Šādu likuma grozījumu atbalstīšana radītu ne tikai tiesisku haosu, bet vēl vairāk satricinātu valsts finanšu sistēmu”.

Es vairākkārt esmu ticies ar Gaidi Bērziņu un izjūtu dziļu cieņu pret viņu kā pret cilvēku un kā pret speciālistu, taču par „vienu kārti” un par „mešanu pār to” es nevaru bijušajam tieslietu ministram pievienoties, jo stingri ticu, ka „viens likums un viena taisnība” ir tas, kas nodrošina tiesu objektivitāti, neļaujot katram tiesnesim, amatpersonai vai sociālā dienesta darbiniekam individuāli izvērtēt, kuriem tad būtu tiesības izmantot likumu un kuriem nē. Pat ja uz pašvaldības sociālo dienestu dodas cilvēks, kas savulaik pelnījis labi, bet tagad vairs nepelna nemaz, vai viņa ģimenei nepienākas palīdzība? Ticiet man, var nomirt badā uz miljonu vērta īpašuma, tad ja neviens to nepērk. Tāpēc nevaru piekrist tam, ka mēģinot pasargāt no pestīšanas t.s. „spekulantus”, zem tanka vai bez iespējas īstenot likumu (kurš domājams radīts tāpēc, lai ikviens to varētu īstenot, nevis tāpēc, ka savulaik ES to pieprasīja) tiek pamesti visi pārējie. Un visus pārējos es ik dienu vaigā skatu LAKRA telpās - skolotāji, ārsti, policisti, banku darbinieki, celtnieki, pārdevēji, nelielu uzņēmumu - kafejnīcu, viesu māju - īpašnieki.

Vēlreiz (cerams, ka pēdējo) atgriežos pie „spekulantiem”. Vārdnīcā teikts, ka spekulants ir cilvēks, kas nodarbojas ar nelikumīgām darbībām. Ja tās amatpersonas, kas pašlaik lieto šo apzīmējumu ir informētas par cilvēku grupu, kas pēdējos gados Latvijā ir veikusi pretlikumīgas darbības, tad kāpēc šīs amatpersonas visus šos gadus nav darījušas neko, lai tās ierobežotu? Vai nav mazliet novēloti un nekorekti vilkt lozes par to, kurš paliks un kurš nepaliks sēdēt slazdā, kurā pašlaik dižķibeļojas gan kredītņēmēji, gan bankas, gan valsts? Vai nav par vēlu mētāt akmeņus no viena dārza otrā un galu galā, „lai met pirmais tas, kurš ir bez grēka!” Savulaik, kad es nodarbojos ar nekustamo īpašumu pirkšanu, man bija savs uzņēmums, es algoju darbiniekus, maksāju nodokļus un bankas man kā uzņēmējam deva kredītus. Vai tagad, kad nespēju tos atmaksāt, esmu kļuvis par spekulantu? Visironiskākais ir tas, ka no visiem LAKRA biedriem, kas apvienībā ir bijuši uz maksātnespējas konsultācijām, tikai aptuveni 3% ir tādi, kuriem parādsaistības ir miljonos vai simtos tūkstošu, mazliet vairāk  ir konsultējušies cilvēki, kuriem ir divi vai trīs nekustamie īpašumi. Visbiežāk viens no tiem ir vecais dzīvoklis, kas ieķīlāts, lai saņemtu naudiņu pirmajai iemaksai un iegādātos dzīvokli jaunceltnē. Tagad cilvēkiem nav darba, nav iespējas nomaksāt ne pirmo, ne otro kredītu un nav iespējas arī pretendēt uz valsts palīdzību (ja tāda vispār kādreiz būs) tiem, kam ir viens kredīts un viens īpašums.

Pārējie uz konsultācijām bijušie ir cilvēki, kam ir viens hipotekārais kredīts  un viens mājoklis, viens vai vairāki patēriņa kredīti un līzingi, viena vai divas automašīnas, garāža, mazdārziņš (īpaši, ja cilvēks nav rīdzinieks). Puse no viņiem ir rīdzinieki, pārējie - no novadiem. Pat ja viņiem būtu iespēja vienoties par parādu restrukturizāciju ar banku, tad patēriņa kredītu un mazo aizdevumu devēji ir nepiekāpīgāki, principā atstājot viņiem tikai jau manis pieminēto nenopietno iespēju - bēgt ko kājas nes, zaudēt visu un atstāt dzimtenē nevis iestādītu koku, bet nenomaksātu parādu.

Skumīgi, ka liela daļa no šiem cilvēkiem nevarēs uzsākt maksātnespējas procesu pat pēc 3.lasījuma, jo viņiem nebūs to 250 latu mēnesī, lai maksātu administratoram algu un visus pārējos procesa izdevumus. Un runājot ar viņiem, ir skumīgi, ka kāds maksātnespējas procesā redz tikai „spekulantu” aizstāvību.

Kamēr vien „viens likums un viena taisnība nav atcelti”, man šķiet nekorekti izvērtēt parādnieku starta pozīcijas un salīdzināt, kuram uz parāda pirkta būdiņa, bet kuram pils. Visiem ir jādod otra iespēja.

Gaidot 3.lasījumu

Jau aprīlī Latvijas Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons bažījās, ka padarot maksātnespējas procesu lētu, vienkāršu un ātru, varētu sākties masveida maksātnespējas. Es domāju, ka, ja tas tā notiks, tad ne jau cilvēkus pie tā varēs vainot. Mans personīgais lēmums uzsākt maksātnespējas procesu nebija viegls. Ar sievu ilgi sēdējām, spriedām, rēķinājām. Tad kad ir 3 bērni, nav viegli pieņemt lēmumu zaudēt visu un kā studentiem sākt dzīvi no jauna. Bet mēs sapratām, ka citas izejas nav, ja vēlamies dzīvot šajā valstī, ja vēlamies normālu dzīvi, nevis parādu verdzību un ja domājam par bērniem.

Tāpēc es esmu pārliecināts, ka cilvēki darīs visu, lai nebūtu jāzaudē savs mājoklis, tajā ieguldītā nauda un, kas vēl svarīgāk, sirds. Tikai „darīt visu” vismaz pašlaik atduras pret likumdošanu, kas nav labvēlīga cilvēkam. Pat tiesu darbi un ar tiem saistītās valsts nodevas ģimenei, kurā abi apgādnieki ir bezdarbnieki, ir fantastiska un nesamaksājama summa. Tāpēc, bažījoties par masveida bankrotiem, vajadzētu vairāk bažīties par to, lai kreditori nenovestu parādniekus līdz smagajai izvēlei - zaudēt visu un būt brīvam.

Kāds cilvēks, kas pie manis nesen bija atnācis uz konsultāciju, sarunas beigās teica viedus vārdus, ko bija izlasījis pirms 100 gadiem sarakstītā grāmatā - bankas ar kredītiem rīkojās kā ar lietussargiem, kad ir labs laiks, viņas tev lietussargu iedod, bet kad ir slikts laiks, viņas šo lietussargu atņem. Par lielu daļu LAKRA biedru, kas bijuši pie manis uz konsultācijām, tieši tā var teikt. Lietussargi viņām ir atņemti visspēcīgākās lietus gāzes laikā. Viņi ir mēģinājuši paslēpties zem nojumītēm, līduši pažobelēs, vilkuši galošas kājās un mēģinājuši vispār neiet no mājas laukā dēļ stiprā lietus. Bet skaidrs ir viens, ja cilvēks nevēlās palīst zem deķa un tur, kamēr vien tiesu izpildītājs vai parādu piedzinējs, to nav norāvis, vadīt dienas kurnot un vaidot, tad viņam ir nepieciešams kāds cits lietussargs, par kura atvēršanu viņš pats ir atbildīgs.

Ik dienu LAKRA un es personīgi saņemu vairākus telefona zvanus ar jautājumu, kad beidzot 3.lasījumā tiks pieņemti Maksātnespējas likuma grozījumi. No sākuma teicu, ka pilnīgi noteikti maija sākumā, bet tagad atbildu - cerams, ka nākamnedēļ. Ir skaidrs, ka nekas cits uz deputātu spēju ātri un konkrētu pieņemt likumus neatstāj tik stimulējošu iespaidu, ka Starptautiskā Valūtas Fonda prasības. Tā kā arī SVF ir savi ieskati par maksātnespējas procesa optimizēšanu, tad tagad es atļaujos cerēt, ka sastingušais 3. lasījums līdz 1. jūnijam tomēr notiks. Un ja deputāti nedzird tos, kuri viņiem līdz šim ar saviem nodokļiem un aktivitātēm maksāja algu, tad dzirdēs to, kurš šo algu maksā pašlaik.