Realitātes šovs „Mans bankrots” 7. sērija. „Gurķošanās”

Vasara un arī rudens tomēr ir fantastisks laiks, daudz labāks par ziemu, jo dārzi ir ogu, tomātu un gurķu pilni, mežos un tirgū viena par otru glītākas rotājas baravikas. Darba dienu vakaros vismaz puse Latvijas iedzīvotāju spiež sulas, vāra saldus džemus,  „vīriešu zaptes”, kabaču ikrus un citus brīnumus. Sestdienās visi brauc uz kartupeļu talkām. Visi ir priecīgi, jo ir paēduši, bet pagrabos un pieliekamajos burciņas un burkas stājas ierindās, radot pārliecību, ka ziemā gluži zobi vadzī nebūs jākar.

Circenīši aizkrāsnē

Pirms divām nedēļām biju Latvijas Televīzijas raidījumā „Labrīt Latvija”. Pirms manis raidījuma vadītājs intervēja kādu politiķi. Šķiet to optimismu ar kādu sāku sava realitātes šova 7. sēriju esmu „aizguvis” no viņas. Viņas runāja arī par to, ka „Almas tante gurķus ir novākusi un malku ziemai sagādājusi” un „tie, kas līdz šim ir mācējuši sevi nodrošināt, spēs to arī ziemā”. Tos, kuru makos nav pakāries zirneklītis iespējams viņas teiktais nomierināja. Savukārt tiem, kuriem vairs nav darba, tiem, kuriem šomēnes būs pēdējais bezdarbnieka pabalsts (un pēc tam nekā), tos, kuru kredītlīgumi jau ir lauzti, kuriem par parādiem jau atslēgta gāze un kuri nevar bērnus palaist bērnudārza, jo nespēj samaksāt pat tos pārdesmit latus par ēdināšanu, viņas vārdi visticamāk izklausījās pēc gurķošanās vai ņirgāšanās. (Šeit var noskatīties raidījumu. )

Es laikam vairāk tiekos ar tiem, kuriem zirneklītis makā pakāries, žurka ledusskapim no iekšpuses aizbultējusi durvis, bet tukšajā malkas šķūnīti, tāpat kā kabatā, vējš svilpo 7.simfoniju. Man nenāk prātā mierināt cilvēkus ar to, ka gan jau no bada nāves ziemā izglābs vasarā un rudenī ievāktās dabas veltes. Tas, ko ik vakaru redzam ziņās, liek domāt, ka šķūnīšiem un pagrabiem drīz būs priekš jāliek vairākas atslēgas, jo būs kāds, kas nevarēs pats sevi nodrošināt un ies laupīt.

Iespējams man kāds tagad gribēs pārmest pesimisma vairošanu vai panikas sēšanu. Nē. Es vienkārši zinu, ka ne uz banku, ne uz “Latvijas Gāzi ” vai “Latvenergo” kartupeļus aiznest nevar. Ir cilvēki, kuru godaprāts neļaus izmisuma pavadā iet un izlaupīt kaimiņa šķūnīti, un ir/būs cilvēki, kam jau viss ir vienalga.

Ir laiks lietas saukt īstajos vārdos un atzīt neglīto un neērto realitāti.

Lai gan mans stāsts ir par maksātnespēju, es veltu tik garu ievadu sociālajai situācijai kopumā, jo ir skaidrs, ka tie cilvēki, kas jau šodien piedzīvo vai tuvākajā laikā nonāks manis aprakstītajā tukšo šķūnīšu, aizbultēto ledusskapju un izlaupīto pagrabu realitātes šovā, par maksātnespēju ar tādu likumu, kāds tas ir pašlaik, pat sapņot nevar. Viņiem neatliek nekas cits, kā vienkārši kļūt par parādniekiem. Parādniekiem uz mūžu. Un es nezinu, kas izklausās baisāk - parādnieks līdz kapa malai vai nabags uz mūžu.

Kādreiz bērnībā man ļoti patika dziesmiņa par circenīša ziemassvētkiem. Toreiz pat īsti neieklausījos vārdos, jo melodija nomierināja, ieaijāja, radīja siltas un jaukas asociācijas. Nesen dzirdēju to pa radio, dungoju līdzi un dungojot aptvēru šīs dziesmas traģiskumu. Kamēr citiem riekstiņi un pīrādziņi, mums - balsts apaļš mēnestiņš un sapnis, ka ratos iejūgts runcis puisīšus izvedīs uz vietu, kur būs spožas spēlītes, sidraba plintītes ar zelta gailīšiem un zobentiņi. Vai Aspazijai jau pirms 100 gadiem bija sajūta, ka nabadziņiem latviešiem, nekas vairāk par sapni un mēnestiņu logā nav vajadzīgs vai arī nav lemts? „Miedz pusīt, aizmiedz azotē. Kā circenītis aizkrāsne…”

 Ar augsti paceltu galvu

Vakar bija LTV ir jauna raidījuma „Atklātā ceturtdiena” pirmizrāde. Raidījuma viešņa bija LAKRA biedre, kādas skolas direktore Inta. Par viņu LAKRA rakstīja jau pavasarī, arī LTV Panorāmā bija sižets par viņas cīņu ar parādu piedzinējiem un kreditoriem. Kopš tā laika viņas situācija nav mainījusies, jo algas lielākas nav kļuvušas un (kā par brīnumu) kredīti paši no sevis nav nomaksājušies.

Šī sieviete ir bijusi uz konsultāciju gan pie manis, gan citiem LAKRA speciālistiem. Diemžēl fiziskas personas maksātnespējas process viņai nav pa kabatai, arī citas izejas un gaismas tuneļa galā pie tādas likumdošanas, kāda ir pašlaik, nav.

Tāpēc es gribētu pateikt paldies skolotājai par uzdrīkstēšanos valsts televīzijā atklāti pateikt, ka ir laiks beigt izlikties, ka viss ir kārtībā un ka problēmas ir tikai dažiem sliktajiem, stulbajiem vai neapdomīgajiem.

Zinot, kādas diskusijas internetvietnēs parasti izraisa kredītņēmēju jautājums, ticu, ka pēc šīs publicitātes skolotājas kredītsaistības tiks vētītas gan viņas kaimiņu mājā, gan skolā, gan veikalā, gan visā valstī.

Tas pats pirms gandrīz diviem gadiem notika arī ar mani. No vienkārši Jāņa, kļuvu par Cilvēku bankrotu, kuru daļa nosodīja, daļa apsmēja, daļa sekoja manam piemēram, bet vēl daļa vienkārši trina mēles par manām kredītu nedienām.

Daudzi cilvēki, kas nāk uz LAKRA konsultācijām vai arī ir izlēmuši iet maksātnespējas ceļu, man vaicā, kā komunicēt ar citiem par šo tematu - ko teikt draugiem radiem, darbā. Ļoti daudziem traumatiskāks par īpašumu zaudēšanu ir tieši bankrotējošas personas statuss, ko viņi uztver kā kauna traipu. Tas ir tipiski gan latviešu mentalitātei, gan citām tautām. Neviens negrib izrādīties zaudētājs, jo publiskajā telpā valdošas balsi maksātnespēju ir padarījušas par tādu spekulantu, mahinatoru un vispār ne pārāk labu un gudru cilvēku glābšanas riņķi.

Es gribu uzsvērt vairākus aspektus, kurus der atcerēties domājot par maksātnespēju:

1. Maksātnespējas process nav attiekšanās no parādiem, bet gan to atzīšana un to risināšana.
2. Fiziskas personas maksātnespējas process, tāpat kā kredīts, parāds vai kāda slimība, kuru cilvēks ārstē, ir katras personas privāta darīšana. Par to nav jāatskaitās kaimiņam, darba devējam, kolēģim vai pastniekam. Bankrota procedūra ir likumā atrunāta un cilvēka pienākums ir vienīgi ievērot likumus.
3. Ir kauns un ir morāli grūti būt parādniekam. Fiziskas personas maksātnespējas process ir veids kā risināt savas finanšu problēmas, lai visu mūžu nebūtu jādzīvo ar sliktu dūšu par nenomaksātām saistībām.
4. Atšķirībā no vienkārši veģetēšanas ar parāda nastu uz kakla, ienākumu slēpšanas, bēguļošanas no tiesu izpildītāja vai parādu piedzinēja, maksātnespējas process ir aktīva rīcība savu tiesisko un ekonomisko interešu aizstāvībai un finansiālu problēmu risināšanai.
5. Es uzskatu un ticu, ka savas saistības ir jākārto un norunas jāpilda. To var darīt maksājot ikmēneša kredītmaksājumus, bet nonākot nepārvaramās finansiālās grūtībās, cilvēkam ir tiesības (un likums to paredz) aizsargāt savas intereses un saistības kārtot citā (arī likumā noteiktajā) veidā.
6. Maksātnespējas procesā cilvēks zaudē visus savus īpašumus, bet pabeidzot procesu viņš iegūst iespēju turpināt normālu dzīvi. Tas ir ļoti svarīgi, ja domājam kāda pēc krīzes būs sabiedrība ne tikai finansiāli, bet arī morāli.

Vakar raidījumā atkal tika aizskarts tik ērtais spekulantu temats. Nespekulantu, kuriem ir kredītsaistības ir kļuvušas nepanesamas ir kļuvis tik daudz, ka visiem ir skaidrs, ka runāt un atsaukties uz spekulantiem ir ne tikai neaktuāli, bet pat vairs nav labais tonis. Īpaši, ja blakus stāv inteliģenta sieviete, māte, skolotāja, kurai šajā valstī vairs nav iespēju dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Un viņa ir piemērs tam, ka dažkārt ar banku vienoties nevar. Ka visbiežāk katra situācija ir tik individuāla, ka pat gribēdams to neielocīsi kādā „viens hipotekārais kredīts, deklarētā dzīvesvieta, citas kredītsaistības ne vairāk kā 5000 latu”, atvilktnīte. Viņai un viņas bērniem ir tiesības nodzīvot savu vienīgo dzīvi normāli. Ir tiesības, bet nav iespēju un kamēr politiķi un amatpersonas runā par spekulantiem un to, kas vainīgs, Intas dzīvē nekas nemainās. Problēmas neatrisinās, stress nemazinās, laiks iet..

 Maksātnespējas darba grupa

Jau vairākus mēnešus ik nedēļu kopā ar LAKRA konsultantu juristu Reini Bērziņu piedalāmies Tieslietu ministrijas darba grupā, kas izstrādā grozījumus maksātnespējas likumā. Šo mēnešu laikā esam pārrunājuši virkni par un pret un varbūt, tomēr pašlaik labā iecere padarīt procesu īstenojumu plašākai interesentu daļai, īstenojies vēl nav.

Maksātnespējas administratoru asociācija ir iesniegusi priekšlikumus dalīt maksātnespējīgās personas divās grupās: 1) tie, kuri pārdodot mantu tāpat paliktu kreditoriem parādā, tāpēc beidzot procesu viņi bankrotē;. 2) personas, kuri pārdodot īpašumus iecerējuši atjaunot maksātspēju. Par pirmo cilvēku grupu runājot, LAKRA ir iesniedzis priekšlikumu ļaut šiem cilvēkiem samaksāt noteiktu summu par maksātnespējas procesu, iesniegt vienkāršu pieteikumu ar parādu un mantas uzskaitījumu, divus gadus visiem kreditoriem kopumā ik mēnesi maksāt ap 20 latiem un pēc šī laikposma cilvēks tiek atbrīvots no parādsaistībām. Otrā grupa ir nosacīti spekulanti, kuriem ir jāizstrādā īpašumu pārdošanas un kreditoru prasījumu apmierināšanas plāns, jāmaksā administratora atalgojums, jāmaksā pa izsolēm, publikācijām un piecos gados jāmēģina atjaunot maksātspēja. Pozitīvi vērtējams ir arī priekšlikums nevērst piedziņu pret galvotāju, kamēr kredītņēmējam norisinās maksātnespējas process, kā arī priekšlikums noteikt bankai par pienākumu ar bankrotējošo vismaz uz gadu noslēgt piespiedu īres līgumu, lai var atrast jaunu mājvietu.
Vienā no pēdējām tikšanās reizēm kredītiestāžu pārstāvji piedāvāja mantas pārdošanas un kreditoru apmierināšanas plānus saskaņot ar kreditoriem, ieviest kreditoru sapulces un pirms bankrota procedūras uzsākšanas  uzlikt par pienākumu obligāti ieiet pirmstiesas aizsardzības programmu (pēc TAP līdzības), kur sava dzīve jāsaskaņo ar kreditoriem (lielākais uzsvars ir uz bankām).

LAKRA un es personīgi pret šādu priekšlikumu kategoriski iebilstu, jo mūsdienu tiesu prakse jau tagad atklāj, cik process ir sarežģīts. Šādi grozījumi nostādītu pat oficiāli bankrotējošus kredītņēmējus būtiski nevienlīdzīgākā stāvoklī attiecībā pret kredītdevēju. Patiesībā process kļūtu neīstenojams un darba grupa būtu izrādījusies tāda viena liela gurķošanās par parādos slīkstošajiem un uz darba grupas darba rezultātu cerošajiem.

Šonedēļ kopā ar LAKRA valdes priekšsēdētāju Aināru Gorenko tikāmies ar tieslietu ministru Mareku Segliņu. Pārrunājām, ka Maksātnespējas likumā nekādā gadījumā nav pieļaujama kreditoru sapulces vai tiesiskās aizsardzības procesi, jo tad mēs šo procesu pretēji darba grupas mērķim nevis atvieglosim, bet tikai sarežģīsim. Ministram arī uzdevām jautājumu par sestdien Tautas partijas konferencē un vakar „Atklātajā ceturtdienā” izskanējušo viedokli, ka kredītņēmēja atbildībai vajadzētu beigties atdodot ieķīlāto īpašumu. Ministrs apliecināja, ka šī diskusija ir uzsākusies. Laiks rādīs vai diskusija pārtaps reālos darbos.