Realitātes šovs „Mans bankrots”. 8. sērija „Pastāvēs, kas pārmainīsies”

Sena ķīniešu paruna vēsta, ka ļaunākais, ko savam ienaidniekam var novēlēt, ir dzīvot pārmaiņu laikā. Diemžēl tieši tas mūs atkal ir piemeklējis - kārtējais pārmaiņu laiks, kurā ierastās sadzīves prakses nedarbojas, ir jāmeklē jauni ikdienas scenāriji un tas diemžēl lielākoties ir jādara ne tāpēc, lai dzīvotu labāk, bet tikai, lai izdzīvotu. Valstsvīri cits citu slavēdami un peldami par bankas glābšanu, nodokļu pacelšanu, budžeta griešanu un citiem šausmīgi svarīgajiem notikumiem, veido viņu prāt „pārmaiņas”. Tikmēr, mums, šīs valsts iedzīvotājiem, ir jāizdomā kā izdzīvot, tad kad no augšām nākošās pārmaiņas sāk vistiešāk ietekmēt visus pārējos.

Izklausīsies banāli, bet ir skaidrs, ka pārmaiņu laikā arī mums pašiem ir jāmainās, ja vēlamies izdzīvot. „Treknie gadi” (pat ja tādi kādam ir bijuši) neatgriezīsies. Ir izrādījies, ka daudz kas ko mēs esam uzskatījuši par labu un pareizu, vairs tāds nav, jo laiki ir savādāki. Šodien izrādās, ka kredītus ņemt nebija labi, lai gan vēl pirms ne tik ilga laika valsts pat deva galvojumu tiem denacionalizēto namu iemītniekiem, kas vēlējās beidzot tikt pie sava mitekļa. Izrādās, ka arī celt mājas, lai cilvēkiem būtu kur dzīvot, nebija labi. Nebija labi izīrēt dzīvokļus, jo, kā izrādās, to dara tikai spekulanti. No otras puses, kāds varētu teikt, ka nebija labi un gudri maksāt nodokļus, jo pat prezidents brīdina, ka bezdarbnieku pabalsti varētu beigties pavasarī, pensijas jau nogrieza un ja nu griezīs vēl, ar nodokļiem izrādās nepietiek, lai ārstētos slimnīcā un šo uzskaitījumu varētu turpināt līdz lapas beigām. Un ja cilvēki jau nonākuši līdz vēlmei pārdot savus orgānus, lai iegūtu iztikas līdzekļus, tad ir skaidrs, ka pusgads pārmaiņu laika ir Latvijas iedzīvotāju pasaules uztveri ietekmējis tik pat stipri, kā automašīnas vējstikls ietekmē pretim lidojošu bizmārīti.

 Paukšķ! … bizmārīte vējstiklā

Konsultācijās redzu, cik ļoti ir mainījusies cilvēku domāšana, pasaules uztvere, vērtību sistēma un pašapziņa. Vēl pirms gada lielākoties visi, kas šodien pie manis nāk uz konsultācijām, bija paši savas dzīves noteicēji. Viņi bija lepni par saviem sasniegumiem, gandarīti par to, ka viņiem ir izdevies īstenot savus sapņus Latvijā un pārliecības pilni, ka cītīgi strādājot, iespējams strādāt un dzīvot šeit.

Šodien daudzi no cilvēkiem ir nolaiduši rokas. Iespējams gada sākumā daudzi gaidīja uz brīnumu, kas būs tik pat liels un spēcīgs, kā Nacionālās Bibliotēkas būvlaukumā redzamie ceļamkrāni, un izvilks slīkstošos no bezcerības purva. Daudzi godīgi atzīst, ka naktīs nespēj gulēt, bet kad iemieg, tad sapnī redz savas mājas, dzīvokļa, firmas izsoles. Fiziskas personas maksātnespējas process šiem cilvēkiem ir kā mazākais ļaunums, ja jāizvēlas starp piespiedu un labprātīgu izsoli. Es pats uzskatu, ka ja ir jāizvēlas no diviem ļaunumiem, tad neviena no izvēlēm šim cilvēkam nevar būt laba.

Morāli daudz vienkāršāk šodien ir tiem, kas ir atzinuši savu zaudējumu cīņā par īpašumiem, bet negrib atzīt savu sakāvi. Viņi uzsāk fiziskas personas maksātnespējas procesu, jo jau ir pārstrukturizējuši savu domāšanu, pieņēmuši bankrotu kā faktu, un pieņēmuši lēmumu nepadodies kreditoru diktātam, jo vēlas paši atbildīgi risināt savas kredītsaistības. Cilvēks atbildīgi atzīst to, ka vairs nespēj pildīt uzņemtās kredītsaistības, ka ir jāzaudē viss, jāpārstartē savs iekšdedzes dzinējs un kloķa klaņa mehānisms jādarbina citā virzienā. Pagājušajā gadā tāda bija arī mana motivācija uzsākot fiziskas personas maksātnespējas procesu. Es sapratu, ka nav jēgas apraudāt uz vējstikla izšķīdušos sapņus, ir jādomā, jāmainās, jāpārgrupējas un jāpārdzīvo šis murgs.

 Viena laba un viena slikta ziņa

Pagājušajā nedēļā es, LAKRA valdes priekšsēdētājs Ainārs Gorenko, kā arī LAKRA konsultante juriste Diāna Rasa piedalījāmies kārtējā Tieslietu ministrijas darba grupā, kas beidzot finalizēja Maksātnespējas likuma grozījumus pirms to virzīšanas un Ministru Kabinetu un vēlāk uz Saeimu. Paredzēts, ka grozījumi varētu stāties spēkā jau nākamā gada 1.aprīlī. Un ja Ministru kabineta, Saeimas vai kādos citos koridoros tie netiks apaudzēti ar izdomas bagātu ierēdņu domu graudiem un interpretācijām par to kā latviešiem būtu jābankrotējas, tad nākamā gada pavasaris daudziem var kļūt par gaismu tuneļa galā.

Ironiski, bet pašlaik izstrādātā versija diezgan stipri līdzinās tam, ko LAKRA piedāvātā šī gada agrā pavasarī un kas Saeimā tika tik vētraini izsvilpts.

Tātad provizoriski

• izmaksas procesu uzsākot varētu būt 460 lati. No tiem - 100 lati ir valsts nodeva, 360 lati (divas minimālās algas) ir atlīdzība administratoram.
• visi īpašumi pusgada laikā ir jāpārdod. To dara administrators un ar īpašumu pārdošanu, izsoļu organizēšanu un sludinājumu publicēšanu saistītās izmaksas viņam sedz kreditori;
• ja starp kredītsaistību summu un īpašumu pārdošanā iegūto naudas summu izveidojas nenomaksāta starpība, tad 10% no šīs starpības personai ir jāatmaksā kreditoram 7 gadu laikā;
• pēc septiņiem gadiem persona ar tiesas lēmumu tiek pasludināta par bankrotējušu.
• personas maksātnespējas procesa laikā kreditori ir tiesīgi vērsties pret galvotājiem, taču līdz ar procesa beigām arī pret galvotājiem vērsties nebūs ļauts.

Šis modelis bija kompromiss starp kredītiestādēm un kredītņēmējiem. LAKRA piedāvājums bija noteikt, ka process ir maksimums 1 gadu ilgs. Savukārt komercbankas nevēlējās kaut ko norakstīt zaudējumos. Tāpēc, kā jau teicu, šis ir kompromiss.

Ja personai ir viens īpašums un vienas kredītsaistības, piemēram, 100 000 lati, tad pusgada laikā personas īpašums tiks pārdots par, pieņemsim, 20 000, bet 10% no starpības, jeb 8 000 persona atmaksās kreditoram nākamo 7 gadu laikā. Personas maksājums ir aptuveni 102 lati mēnesī. Ņemot vērā, ka vidējās kredītsaistības Latvijā ir krietni mazākas, tad daudziem ikmēneša maksājums procesa laikā varētu būt vien pārdesmit latus liels. Šī bija labā ziņa.

Sliktā ziņa tiem, kuriem ir lielas kredītsaistības vai arī kuri ir devuši personīgos galvojumus par savu uzņēmumu kredītsaistībām, šie 10% nozīmēs to, ka maksātnespējas process viņiem nebūs pa kabatai. Par piemēru ņemšu savu sievu, kura ir devusi galvojumu 400 000 lielam aizņēmuma. Ja viņa izvēlētos uzsākt maksātnespējas procesu, tad naudas izteiksmē tas izskatītos šādi: pašlaik īpašums, kas viņai pieder varētu maksāt ap 20 000 latu. Tas nozīmē, ka 10% no starpības būs 38 000, bet ik mēnesi viņai būs jārod iespēju samaksāt kreditoram 487 latus.

Protams, šim te aspektam būs divas negatīvas sekas. Pirmkārt, 10% daudziem nebūs pa kabatai. Otrkārt, tie galvotāji, kas finansiāli nebūs spējīgi atmaksāt 10%, visticamāk 7 gadus (kamēr kredītņēmējs īstenos maksātnespējas procesu) strādās nelegāli, lai pret viņu ienākumiem netiktu vērsta piedziņa.

Pašlaik vēl neesam rakstiski saņēmuši darba grupas izstrādātos grozījumus, tāpēc, protams, šis tas vēl var mainīties. Taču svarīgi ir tas, ka vismaz lielai daļai cilvēku 1.aprīlis, bez jokiem, varētu kļūt par spuldzīti tuneļa galā. Galvenais, lai līdz joku dienai šausmīgi svarīgie pārmaiņu laika jaunumi neizsit visus korķus.

Nobeigumā, es no sirds aicinu ikvienu, kam nav vienaldzīgs pašlaik valstī notiekošais pārmaiņu process, atrodiet laiku parakstīties par atbalstu LAKRA izstrādātajam „Krīzes likuma” projektam.