Vai Temīdas svari ir nonākuši Fortūnas rokās?

Nepilnu gadu pēc pirmā fiziskās personas maksātnespējas procesa uzsākšanas, Jānis Āboliņš viedoklī portolālam Apollo  jautā: “Vai Temīdas svari ir nonākuši Fortūnas rokās?”

Jānis Āboliņš

Šomēnes būs gads, kopš esmu kļuvis par pirmo fizisko personu Latvijā, kura sākusi maksātnespējas procesu. Šā gada laikā vēl 99 cilvēki pieņēmuši šo smago, bet atbildīgo lēmumu, un šonedēļ jau 100. cilvēks iesniedza tiesā pieteikumu fiziskas personas maksātnespējas procesa sākšanai.

Ja šo skaitli pretstatam kopējam kredītņēmēju skaitam, tas nav liels. Tomēr tas liecina, ka bankrota procedūra nav tikai atsevišķu neveiksminieku glābšanas riņķis, bet gan likumīgs nepārvaramu finansiālu problēmu risināšanas veids, ko pusotra gada laikā, kopš Maksātnespējas likums ir spēkā, mēģina izmantot jau 100 cilvēki.

Kāpēc tikai mēģina? Tāpēc, ka līdz šim tiesas ir apstiprinājušas tikai 37 fizisku personu maksātnespējas procesa pieteikumus. Tātad tīri matemātiski tikai katrai trešajai personai, kas ar baltu karogu rokās dodas uz tiesu «padoties», tas izdodas. Šāda statistika izraisa ne vien neizpratni, bet arī nopietnas pārdomas par to, vai kaut kas nav kārtībā ar bankrotēt gribošajiem, viņu pieteikumiem vai tiesnešiem, kas neapstiprina lietas. Katrā ziņā nepieņemto lietu īpatsvars, manuprāt, izraisa nevienam nevajadzīgu ažiotāžu, baumas un spekulācijas, kas ilgtermiņā nodarīs kaitējumu gan tiesu varas reputācijai (kāpēc vieni tiesneši apstiprina, bet citi neapstiprina lietas), gan fiziskas personas maksātnespējas procesa virsmērķim - procesa laikā dot iespēju personai vai nu atjaunot maksātspēju, vai pārdot savus īpašumus un iespēju robežās norēķināties ar kreditoriem un tikt atbrīvotam no pārējām kredītsaistībām. Papildus tam vērojama vēl viena bīstama tendence - publiskajā telpā parādās arvien vairāk piedāvājumu organizēt maksātnespējas procesu ārpus Latvijas robežām (darīt to lēti un «nesāpīgi»), kas nozīmē, ka cilvēki, cerot uz bankrotu ārvalstīs, emigrēs. Diemžēl daudzi arī vienkārši nokļūs negodprātīgu darboņu ķetnās.

Labie un sliktie?
Sniedzot konsultācijas Latvijas Kredītņēmēju apvienībā, man nereti nākas atbildēt uz jautājumu, kurš ir labais tiesnesis, pie kura vajadzētu tikt, un pie kura noteikti nevajadzētu tikt. Protams, ja apskatām apstiprināto lietu statistiku, skaidri iezīmējas vismaz tiesas, kurās lietas tiek apstiprinātas, kurās netiek apstiprinātas vai tiek apstiprinātas reti.

Maksātnespējas administrācijas mājaslapā publiskotā informācija liecina, ka personām, kurām radušās nepārvaramas finansiālas grūtības, kas liedz pildīt uzņemtās kredītsaistības, nevajadzētu dzīvot ne Rīgā, ne Rīgas rajonā. Kopumā Rīgas un Rīgas rajona tiesā iesniegti 67 fizisku personu maksātnespējas procesa pieteikumi (Rīgas tiesās 25, rajona tiesā - 42). No 42 Rīgas rajona tiesā iesniegtajiem pieteikumiem tikai sešu fizisku personu maksātnespējas procesus tiesa ir apstiprinājusi. Tātad Rīgas rajonā tikai katram septītajam ir ļauts sākt maksātnespējas procesu.

Rīgā ir nedaudz labāk. No 25 Rīgas tiesās iesniegtajām lietām apstiprinātas veselas 10. Centra rajona tiesa no astoņiem pieteikumiem apstiprinājusi septiņus, Zemgales priekšpilsētas tiesa no septiņiem pieteikumiem apstiprinājusi tikai divus. Arī Latgales priekšpilsētas tiesa vienai personai ir ļāvusi iet maksātnespējas ceļu. Savukārt Ziemeļu rajona tiesa nevienam no deviņiem bankrota procedūru sākt gribētājiem to nav ļāvusi.

Interesenti: datu bāzē redzamā informācija liek domāt, ka krīze nav skārusi Vidzemes priekšpilsētas un Kurzemes rajona iedzīvotājus, jo šīs tiesas nav pieņēmušas izskatīšanai nevienu lietu. Manā rīcībā ir informācija, ka abās tiesās personas ir sniegušas maksātnespējas pieteikumus, tomēr tie visi ir noraidīti, par ko iesniegtas arī blakus sūdzības Rīgas Apgabaltiesā. Divas blakus sūdzības tiesa ir apmierinājusi, kas nozīmē to, ka nepieņemt lietu izskatīšanai nebija nekāda pamata. Rezumējot, no 67 Rīgas un Rīgas rajona tiesā iesniegtajām lietām apstiprinātas ir tikai 16. Pārējie - 51 -izputējušie kredītņēmēji atstāti kreditoriem saplosīšanai.
Atgādināšu, ka pieteikums tiesā jāiesniedz atbilstoši personas dzīvesvietai, tāpēc šādai reģiona statistikai ir divi negatīvi blakusefekti. Pirmkārt, cilvēki tiek spiesti mākslīgi migrēt, lai īstenotu savu maksātnespējas procesu. Šāda nepieciešamība, protams, pirmajā mirklī šķiet gan nedaudz muļķīga, gan arī ne visai godīga, tomēr personas deklarētās dzīvesvietas adrese var nospēlēt vērā ņemamu lomu personas izredzēs bankrotēt. Tas sev līdzi nes otru efektu - rodas iespaids, ka katrs tiesnesis likumu interpretē citādāk, jo viena tiesneša neapstiprinātu lietu viņa kolēģis citā rajonā apstiprina neminstinoties.

Pašlaik izkristalizējušies divi tipiski atteikuma iemesli. Visbiežākais ir tiesneša subjektīvais vērtējums par to, ka parādnieka iesniegtais «Mantas pārdošanas un kreditoru prasījumu apmierināšanas plāns» neatbilst likuma normām. Zīmīgi, ka maksātnespējas administrators, kuram saskaņā ar likumu jāizvērtē plāna atbilstība, plānu uzskata par gana labu esam. Visā valstī, cik man zināms, tikai viens tiesnesis ir ar ekonomista izglītību, tomēr liela daļa tiesnešu uzņēmās iniciatīvu izvērtēt sarežģītā plāna tabulas, aprēķinus, formulas. Šovasar pārsvaru tiesās guvis arī viedoklis, ka nodrošināto kreditoru intereses ir primārās un parādnieku plānos tās netiekot ievērotas, tāpēc tās ierosināšana tiek atlikta. Likums nosaka: visi kreditori ir vienlīdz svarīgi. Arī viens no likuma autoriem - bijušais tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš - komentējot atteikuma iemeslus «Latvijas Vēstnesim» (14. septembris), norāda: «tas, ka nav aizsargāti pilnīgi visi kreditori vai visi kreditori nesaņem apmierinājumu simtprocentīgi, nevar būt par galveno pamatu, lai noraidītu privātpersonas maksātnespējas pieteikumu».

Kādā tiesas sēdē dzirdēju tiesnesi izsakāmies, ka viņa ar savu algu nav varējusi paņemt kredītus. Lieki piebilst, kāds bija šīs tiesneses lēmums. Vai viss iepriekšminētais nozīmē, ka Temīdai kāds ir atsējis acis? Ja tā, tad parādnieka izredzes saņemt taisnīgu lēmumu jau ir atkarīgas no Fortūnas.

Vēl viens blakusefekts, kam, šķiet, ilgtermiņā būs viskaitīgākā ietekme gan uz cilvēku likteņiem, gan valsts atveseļošanos kopumā, ir cilvēku dzīve pēc tam, kad viņiem nav izdevies pārliecināt tiesu par to, ka viņš atbilst likumā noteiktajiem kritērijiem, lai sāktu fiziskas personas maksātnespējas procesu. Gan sabiedrībai, gan tiesnešiem, kas tik nesaprotami izvēlīgi izvērtē bankrotēt gribošos, jāsaprot, ka tiem, kuriem neļaus risināt savas problēmas likumīgā veidā, tiks atņemti īpašumi, bet viņu parādi nekad netiks dzēsti. Faktiski šai valstij viņi būs zuduši gan ekonomiski, gan morāli. Pirmkārt, viņi nebūs ieinteresēti strādāt legāli, maksāt nodokļus, pirkt un pārdot preces un pakalpojumus, ja lielu daļu viņu ienākumu līdz viņu mūža beigām ieturēs tiesu izpildītājs. Otrkārt, viņi, visticamāk, nekad vairs nebūs lojāli savai valstij, viņi bēgs prom vai visu mūžu tepat būs mieļu un naida pilni. Ironiski, ka tas būs tāpēc, ka tieši tiesa viņiem būs liegusi iespēju rīkoties likumīgi - oficiāli bankrotēt un dzīvot šajā valstī ar cieņu pret to un sevi pašu.

Raksts publicēts portālā www.apollo.lv