Par NĪ vērtējumiem

Diemžēl sava vaina šajā situācijā būtu jāuzņemas arī Finanšu ministrijai, jo saskaņā ar 10.09.1998. likumu „Hipotekāro ķīlu zīmju likums”, kurā noteikts, ka ieķīlājamā nekustamā īpašuma tirgus vērtība — aprēķināts lielums — vērtēšanas dienā noteikta naudas summa, par kādu īpašums var tikt pārdots (nopirkts), ja pārdevējs un pircējs rīkojas kompetenti, ar aprēķinu un bez piespiešanas. (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 05.07.2001., 24.10.2002. un 28.09.2006. likumu, kas stājas spēkā 25.10.2006.) 15.pants. Ieķīlājamā nekustamā īpašuma tirgus vērtību nosaka personas, kas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā ir saņēmušas profesionālās kvalifikācijas sertifikātu nekustamā īpašuma novērtēšanai.). 09.12.2002. MK noteikumi Nr.534 “Kārtība, kādā saņemams profesionālās kvalifikācijas sertifikāts nekustamā īpašuma novērtēšanai” (”LV”, 185 (2760), 18.12.2002.) [spēkā ar 01.12.2003.] Sertifikātu, kas apliecina personas kvalifikāciju profesionāli noteikt nekustamā īpašuma tirgus vērtību, izsniedz sertificēšanas institūcijas, kuras pēc Finanšu ministrijas ieteikuma ir pilnvarojis Ministru kabinets (turpmāk — sertificēšanas institūcija). Sertificēšanas institūcijai jābūt akreditētai Latvijas Nacionālajā akreditācijas birojā saskaņā ar standarta LVS-EN-45013 prasībām.

Banku lobijs rullē!

Žurnālists Juris Paiders ir apkopojis informāciju, ka cita starpā – Eiropas prakse banku sektorā sāk veidoties tāda, ka bankām jābūt materiāli atbildīgām arī par saviem ieteikumiem klientiem. Viena banka Spānijā samaksās kompensācijas klientiem, kuri sekoja bankas ieteikumam un ieguldīja naudu slavenajā Medofa finanšu piramīdā ASV, kas nesen piedzīvoja krahu.
Latvijā kredītu buma laikā banku darbinieki pierunāja klientus uz avantūrām. Bankām normāli būtu līdzsvarot attieksmi un, izmantojot labas Eiropas prakses paraugus, atrast abpusēji pieņemamu un līdzsvarotu risinājumu, nevis izmantot situāciju, lai izspiestu no klientiem pēdējo. Diemžēl līdzsvarotu pieeju meklējumiem traucē banku lobiju visspēcība, kas pilnībā diktē valdības politiku.
Tiklīdz Parex bankas īpašnieki pamāja ar pirkstu, valdība vienas nakts laikā izšķīrās par rīcību, kas valsti noveda līdz faktiskam bankrotam.
Savukārt, kad uz objektīvām problēmām norāda lauksaimnieki vai kredītu ņēmēji, tad valdībai nav laika, un tikai pēc reāliem draudiem nobloķēt ceļus valdība gliemeža gaitā sāk apspriesties. Kamēr Latvijas sabiedrība kāri tvēra katru informāciju par vietējo oligarhu atmaskojumiem, banku lobijs pakāpeniski ieguva noteicošo varu valstī. Rezultātā Starptautiskā Valūtas fonda kredītu var lietot tikai valsts parāda finansēšanai un banku sektora atbalstam. Latvijas likumi, kas regulē banku un privāto kredītņēmēju attiecības, ir klaji banku interesēs.
Valdība nolasa visas banku sektora vēlmes no lobiju lūpām. Taču valsts jau sāk sabrukt un pārstāj pildīt savas funkcijas. Valdības atbalsts un klaja izpatikšana banku sektoram var novest pie nemieriem vienā acumirklī. Latvijā, kur kredītu ņēmēju pašnāvības sāk kļūt par ikdienu, sarkanā līnija ir pārkāpta. Līdz pašnāvībai novests cilvēks var stobru pagriezt nevis pret sevi, bet pret to, kuru uzskata par galveno vaininieku savās nedienās, jo šādam cilvēkam vairs nav ko zaudēt. Pārāk liela banku atbalsta politika ir bīstama bankām. Saprātīgāk un drošāk ir nevis izmantot izdevību, ka premjers nāk no banku aprindām, bet gan līdzsvaroti atbalstīt dažādus ekonomikas segmentus un veidot tādu likumdošanas un saimniekošanas sistēmu, kura neradīs revolucionāru situāciju.

Banku uzraugi

Konkrētajā ziņojumā lielāks uzsvars tiek likts uz mājokļu kredītiem, kas ir nodrošināti ar hipotēku. Tiek uzsvērts, ka nepieciešams regulējums hipotekārajiem kredītiem, lai padarītu tos drošākus, bet jau 1998.gada 10.septembrī ir pieņemts „Hipotekāro ķīlu zīmju likums”, kas ir vienīgais likums, kurā tiek noteikta hipotekārā aizdevuma un ieķīlājamā īpašuma tirgus vērtības definīcija. Tikai šajā likumā ir iekļauta atsevišķa nodaļa par hipotekāro aizdevumu, kur noteiktas prasības hipotekārā aizdevuma līgumiem. Neskatoties uz to, ka „Hipotekāro ķīlu zīmju likums” attiecās tikai uz hipotekārajiem aizdevumiem, kas var būt segums apgrozībā esošajām ķīlu zīmēm. Ne Kredītiestāžu likumā, ne Civillikumā nav atsevišķi nodalīts nedrošs vai nekvalitatīvs hipotekārais kredīts. Finanšu un kapitāla tirgus komisija pieļāva, ka bankas izsniedza riskantus hipotekāros kredītus, apzinoties, ka tie nevar būt par segumu hipotekārajām ķīlu zīmēm, un nepaskaidrojot kredītu ņēmējiem atšķirību un iespējamās sekas. Finanšu un kapitāla tirgus komisija ilgstoši pieļāva, ka Latvijas komercbankas izvairījās no darījumu slēgšanas ar regulētajā tirgū iekļautiem finanšu instrumentiem. Kaut gan FKTK Latvijā ir tik liela vara, ka atbilstoši Kredītiestāžu likuma 27. pantam Finanšu un kapitāla tirgus komisija var momentā anulēt kredītiestādes licenci, ja kredītiestāde neievēro Kredītiestāžu “likuma un citu kredītiestādes darbību regulējošo likumu prasības un Finanšu un kapitāla tirgus komisijas normatīvos noteikumus un rīkojumus”. Izskatās, ka Latvijā nevis kapitāla uzraugi kontrolē bankas, bet bankas pilnībā kontrolē nevarīgos Latvijas kapitāla uzraugus.

Spēles noteikumu maiņa

Tomēr Finanšu ministrija norāda, ka tai nav tiesību iejaukties Bankas un klienta savstarpējās attiecībās, kā arī regulēt kredītiestāžu un klientu abpusēji parakstīto līguma izpildes kārtību. Valstij nav tiesību ar likumu uzlikt pienākumu kredītiestādēm pārslēgt kreditēšanas līgumus, jo valsts ar likumdošanas palīdzību nevar privātpersonām uzlikt par pienākumu grozīt civiltiesisku līgumu, padarot to vienai no pusēm neizdevīgāku un neparedzot par to nekādu kompensējošu mehānismu, jo tas radītu neproporcionālus zaudējumus tikai vienai no iesaistītajām pusēm - kreditoriem.
Tā vien šķiet, ka valsts pārvaldē viena roka nezina ko otra roka dara. Kā redzams, visas izmaiņas Civilprocesa likumā ir vērstas pret kredītņēmēju, jau 05.02.2009. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 01.03.2009.607.1 pantā tika mainīti izsoles sākumcenas noteikšanas noteikumi, kas līdz 2009.gada 1.martam bija:
(1) Izsole sākas no augstākās novērtējuma summas, ja ir bijušas vairākas novērtēšanas, vai no to prasījumu (sprieduma izpildes izdevumu, nodokļu parādu un citu parādu) summas, kuriem pēc piedzinēju prasījumu apmierināšanas secības ir priekšrocība salīdzinājumā ar visām uz nekustamo īpašumu vērstajām piedziņām, raugoties pēc tā, kura no šīm summām ir lielāka.
(2) lai noteiktu izsoles sākumcenu, tiesu izpildītājs sastāda izsoles sākumcenas aprēķinu, kurā norāda:
1) sprieduma izpildes izdevumu summu;
2) nekustamā īpašuma nodokļa parāda summu;
3) katra hipotekārā kreditora prasījuma summu atbilstoši tā pirmtiesībai;
4) citu prasījumu summu, kas apmierināmi pirms tās personas prasījuma, kura lūgusi piedziņas vēršanu uz nekustamo īpašumu.
Tāpat ar 2009.gada 5.februāra likumu ir izslēgts 617.panta 1.daļas 4.apakšpunkts, kurā noteikts, ka izsole atzīstama par spēkā neesošu, ja īpašums pirmajā izsolē pārdots zem to prasījumu summas, kuriem pēc piedzinēju apmierināšanas secības ir priekšrocības salīdzinājumā ar visām uz nekustamo īpašumu vērstajām piedziņām.
Šī ir būtiska spēles noteikumu maiņa, jo aizņemoties ne kredīta ņēmēji, ne galvotāji, ne investori nepieļāva iespēju, ka ieķīlātie īpašumi izsolē varētu likumīgi tikt pārdoti par 20% no kredīta summas.

Valsts stratēģija?

Finanšu ministrija nevarēja nezināt, ka Latvijas valdība ir pieņēmusi lēmumus, kas līdz minimumam samazinājusi iedzīvotāju ikmēneša ienākumu apmēru ar kuriem tiem bija tiesības rēķināties. Tā piemēram, lēmumi, kas vērsti uz valsts sektorā strādājošo personu darba algu samazināšanu; sociālo pabalstu samazināšanu; darba vietu samazināšanu; nodokļu likmju paaugstināšana un jaunu nodokļu ieviešana, kā arī citi lēmumi, kuru rezultātā iedzīvotāju maksātspēja ir samazinājusies. Situācija Latvijā robežojas ar ārkārtas situāciju, kad cilvēkiem nepamatoti tiek atņemti viņu ienākumi, lai glābtu Latvijas kopējo ekonomiku. Kredītņēmēji ir cietuši no valdības pieņemtajiem lēmumiem, kā rezultātā nav spējīgi savlaicīgi un noteiktajos apmēros pildīt saistības, kuras par pilnīgi izpildāmām tika novērtētas brīdī kad tika noslēgti aizdevuma līgumi. Šajā sakarā nevaram nepieminēt Latvijas Nacionālais attīstības plānu, kas ir vidēja termiņa stratēģiskais plānošanas dokuments 2007. - 2013.gadam, apstiprināts LR Ministru kabinetā 2006.gada 4.jūlijā, pieņemot noteikumus Nr.564. Tas ir kompass politiķiem, ierēdņiem un ikvienam Latvijas iedzīvotājam un nosaka Latvijas galvenos attīstības virzienus, parāda valsts un sabiedrības svarīgākos uzdevumus ceļā uz tālāku mērķi - pakāpenisku dzīves kvalitātes pieaugumu. Šo mērķi var sasniegt tikai stipra, vienota un par sevi pārliecināta sabiedrība.
Pie šādiem apstākļiem, kad kredītņēmēji godprātīgi savu iespēju robežās pildīja savas saistības, taču šobrīd, kad tiem ir atņemti plānotie ienākumi, vairs nespēj pildīt savas uzņemtās saistības, uzskatām, ka ir pamats atbrīvot kredītņēmējus no nelabvēlīgām nokavējuma sekām saskaņā ar Civillikuma 1657.pantu.

Augļošana

Faktiski ir izveidojusies situācija, ka banka nedarbojas kā investors, bet gan kā augļotājs. Augļotājs iegūst naudu no naudas. Faktiski augļotājam nav riska. Augļotājs aizdod kādam naudu uz procentiem, un neskatoties vai aizņēmēja bizness izdodas vai nē, viņam ir jāatdod summa + procenti augļotājam. Tā kā augļotāji parasti aizdod tikai tādiem, kuriem neizdevušā biznesa gadījumā ir īpašums ko atņemt lai atgūtu aizdevumu, tad augļotājam nav riska. Augļošana ir mantisko vērtību (naudas, lietu) aizdošana par ļoti augstiem procentiem, ko parasti veic fiziskā vai juridiskā persona, izmantodama kādas personas grūto finansiālo stāvokli. Aizņēmējam bieži vien šāds aizņēmums ir neizdevīgs. (Krimināllikuma 201.pants. Augļošana
Par dažāda veida aizdevumiem, kuri izdarīti, apzināti izmantojot aizdevuma ņēmēja smago materiālo stāvokli, un kuru nosacījumi ir viņam pārmērīgi apgrūtinoši (augļošana), — soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz simt minimālajām mēnešalgām.)
Valstij būti jānodrošina, lai kredītiestāde darbojas kā investors, kurš dala risku un peļņu, nevis kā augļotājs, kuram nav riska, un kurš taisa no naudas naudu un vienmēr paņems savu daļu kaut „ejot pāri līķiem”.

Privātā sektora parādu restrukturizācijas stratēģija

Finanšu ministrija savā informatīvajā ziņojumā „Privātā sektora parādu restrukturizācijas stratēģija” norāda, ka lejupslīde Latvijas ekonomikā, nekustamā īpašuma tirgus „burbuļa” plīšana, kā arī pieprasījuma kritums starptautiskajos tirgos ir radījis ievērojamas problēmas mājokļu kredītu tirgū:
1) Kredītu ņēmēji (privātpersonas) šobrīd nespēj veikt maksājumus, jo samazinājušies to ienākumi, galvenokārt tāpēc, ka zaudēts darbs vai būtiski samazinājies atalgojums.
2) Pastāv daļa kredītu ņēmēju, kuri nespēj un nespēs samaksāt aizdevumu, jo aizdevumu piešķiršanas brīdī pārāk optimistiski tikušas novērtētas šo klientu iespējas atdot aizdevumu (zema kvalifikācija, liels īslaicīgu “ aplokšņu algu” īpatsvars utt.).
3) Banku uzkrājumu problēma – vienlaicīgi samazinoties nekustamā īpašuma tirgus vērtībai un aizņēmēju maksātspējai, bankām īsā laikā jāizveido lieli uzkrājumu apjomi kredītportfeļa daļai ar nepietiekamu ķīlu un /vai maksātspēju.
4) Banku likviditātes problēma – jāatdod sindicētie kredīti.
5) Kreditēšanas apjoma samazināšanās – lai nodrošinātu sevi ar pietiekošu likviditāti un lai izvairītos no pieaugošajiem kredītu riskiem, bankas pēdējos mēnešos ir ierobežojušas kredītu izsniegšanu.

Iepazīstoties ar ziņojumu, secinām, ka Finanšu ministrijai trūkst informācijas un izpratnes par norisēm valstī, kā rezultātā tā nespēj piedāvāt adekvātu risinājumu.