Lūgums palīdzēt!!!

Man pieder ļoti maza firma,kautkā nebūt šajos laikos ķepurojos viens no sadarbības partneriem iesūdzēja mani tiesā jo esmu parādā 4 tūkst.latus vai bezjebkādas manas piekrišanas var atzīt firmu par maksātnespējīgu un viņas darbību pārtraukt,kā man pareizāk rīkoties jo firmu zaudēt negribu!!!!

Jaunais maksātnespējas likums

Šodien Saeimas Tautsaimniecības komisija atbalstīja Maksātnespējas likuma redakciju, kura paredz, ka: personām, kurām parādsaistības pirms mantas pārdošanas būs 100 000,- Ls , maksātnespējas process ilgs 2 gadus un 8 mēnešus, kuru laikā kreditoriem jāmaksā būs minimums 60,-Ls vai 30% no ienākumiem, pārējiem 4 gadus un 3 mēnešus.

Principiālā diskusija par Maksātnespējas likumu

Vineta Sprugaine, Arodbiedrības LABA priekšsēdētāja
Pirmdiena, 12. jūlijs (2010)

Apsveicamā vienprātībā Saeimā pieņemtā Maksātnespējas likuma atgriešana Saeimā otrreizējai caurlūkošanai publiskajā telpā atkal ir aktualizējusi virkni jautājumu.
Lai gan diskusijas par Maksātnespējas likumu, par iespēju īstenot maksātnespējas procesu Latvijā, par spekulantiem un vienīgā mājokļa īpašniekiem intensīvi norit jau vairāk kā pusotru gadu, kredītņēmējus un kredītdevējus aizstāvošajām pusēm apmainoties ar viedokļiem, argumentiem, brīdinājumiem un biedinājumiem, patiesībā diskusija bija un ir par diviem principiāliem jautājumiem – vai parāds ir vai nav jāatdod un vai tiem, kas kaut ko «sagrābušies», būtu jāļauj «izsprukt sveikā»?

Šo principiālo jautājumu risināšana liek domāt, ka, neskatoties un milzīgajiem bezdarba, bēdīgajiem ekonomiskajiem un satraucošajiem demogrāfiskajiem rādītājiem, liela daļa diskusiju dalībnieku stūrgalvīgi negrib atzīt esošo realitāti tādu, kāda tā ir.

Tie darba ņēmēji, kam vēl ir darbs, un darba devēji, kas vēl spēj nodarbināt, jau tagad vienojas par aplokšņu algām, kas abām pusēm ir izrādījies izdevīgākais valsts un privātās ekonomiskās krīzes pārvarēšanas scenārijs. Tie, kam vairs nav par ko vienoties, vienkārši izlido no valsts ar biļetēm vienā virzienā un vienā lidmašīnā sastopas gan bijušie darbinieki, gan darba devēji, kas nu kļuvuši par strādniekiem citās valstīs, kurās viņi sava darba augļus var tērēt ģimenes uzturēšanai, ne parādu atdošanai. Un vēl arvien nav skaidra plāna kā reanimēt Latvijas ekonomiku un uzņēmējus, nav atbalsta programmas tiem, kas visiem spēkiem ir gatavi cīnīties par cilvēka cienīgu dzīvi Latvijā, nav arī visām krīzē iesaistītajām pusēm vienota viedokļa par to, ka atbildība par radušos situāciju ir jāuzņemas visiem, bet atbilstoši katras puses celtspējai.
Ja arguments pret pieņemto likuma redakciju ir ienākumu slēpšana, tad der parēķināt arī to, cik šādas likuma redakcijas neizsludināšana izmaksā valstij jau šodien. Pirmkārt, finanšu līdzekļi, kas parādu dzēšanai gadu desmitiem tiks ieturēti no visiem personu oficiālajiem ienākumiem, bet aizplūdīs no valsts. Otrkārt, no parādu piedzinējiem un tiesu izpildītājiem ēnu ekonomikā slēptie nodokļu maksājumi. Ir jāsaprot arī tas, ka šodienas nelegāli nodarbinātie nav tikai mīnuss valsts kasē, bet ir nākotnes nabadzīgie pensionāri. Un, ja baidāmies no tā, ka nākotnes kredītņēmēji maksās par šodien bankrotējušajiem, tad jāņem vērā, ka jau šodien visi tā vai citādi apmaksājam ēnu ekonomikas sekas, bet nākotnē visai sabiedrībai ar pabalstiem būs jāuztur gan ģimenes, no kuru ienākumiem pat pusi ieturēs tiesu izpildītāji, gan pensionāri, kuri pagātnē būs slēpuši savus ienākumus. Šķiet, ka pie šāda lietu izkārtojuma, runāšana par Latvijas ekonomikas sildīšanu un cerība uz tās atkopšanos kļūst absurda.

Iespēja bankrotēt civilizēti un atbilstoši realitātei, kurā dzīvojam, nenoliedzami daudziem ēnu ekonomikai nolemtajiem dotu stimulu atgriezties legālajā darba tirgū, kas gan īstermiņā, gan ilgtermiņā nestu virkni pozitīvu efektu gan tautsaimniecībai kopumā, gan indivīdu ticībā valstij un iespējai savu vienīgo un unikālo dzīvi dzīvot tieši Latvijā. Šāda likuma redakcija ir cerība un gaisma tuneļa galā tiem, kuru īpašumi jau ir pārdoti izsolēs, bet parādu nasta jānes vēl ar vien. Nenoliedzami, tiem ekonomiski aktīvajiem cilvēkiem, kas līdz šim bijuši darba devēji, bet līdz ar ekonomisko krīzi zaudējuši gan biznesu, gan biznesa attīstībai ieķīlātos privātos īpašumus, šāds maksātnespējas process būtu stimuls savu uzņēmību un enerģiju atkal izmantot jaunu uzņēmumu, jaunas pievienotās vērtības, jaunu darba vietu radīšanai. Domājot par tiem, kas “sagrābušies”, patiesībā principiāls ir jautājums par to, vai šodien mēs gribam sodīt tos, kas treknajos gados un vēl stipri pirms tiem aizņēmās vairāk, nekā krīzes apstākļos spēj atdot, vai arī mēs gribam dot iespēju šiem cilvēkiem dzīvot un strādāt Latvijā un Latvijas labā?
Izstrādātajā likuma redakcijā ir paredzēta virkne ierobežojumu un nosacījumu, kas negodprātīgiem kredītņēmējiem, ar tiesas lēmumu par nodokļu parādniekiem atzītām personām, indivīdiem, kas pirms procesa uzsākšanas būs mēģinājuši “glābt” daļu īpašumu tos pārrakstot vai fiktīvi pārdod, neļaus kvalificēties maksātnespējas procesam. Tāpat likumā iestrādāti nosacījumi, kas ļaus pārtraukt personas maksātnespējas procesu, ja persona tiks pieķerta slēpjot ienākumus. Tāpēc principiāls ir arī jautājums, vai mēs gribam uztraukties par to, ka kāds maksātnespējas procesu varētu iziet pārāk vienkārši vai par to, lai cilvēkiem būtu iespēja jaunam sākumam.

Jautājums - vai jauns sākums ir pieļaujams jau pēc gada vai diviem, kā to paredz likuma grozījumi, pašlaik tiek skatīts kontekstā ar citu Eiropas valstu praksi. Jāņem vērā, ka citās Eiropas valstīs, kurās maksātnespējas process ilgst pat 15 gadus, ir arī nesamērojami lielāks iedzīvotāju skaits un attīstītāka sociālā atbalsta sistēma. Šķiet, salīdzinot maksātnespējas procesa ilgumu, der atcerēties arī, ka Latvijā ir tikai 2 miljoni iedzīvotāju. Latvijā ir visaugstākais bezdarba līmenis Eiropā. Valsts garantētais minimālā ienākuma līmenis ir 40 lati pieaugušajiem, un Latvijā ir bijušas situācijas, kad trīs bērnu ģimenei no 24 latu liela valsts ģimenes pabalsta, kas ir vienīgie ģimenes ienākumi, ietur 30% parādu dzēšanai.

Publiskajā diskursā viss par un ap maksātnespējas procesu runātais, acīmredzot mērķtiecīgi izskan kā parādu brīvlaišana, lai gan patiesībā kredītņēmēji, par labu kredīta devējiem, zaudē gan visu savu īpašumu, ko bankas pirms kredītu izsniegšanas novērtējušas kā atbilstošu kredīta summai, gan pirmo iemaksu un citus ar īpašuma iegādi saistītos izdevumus.

Tāpat pilnībā aizmirsts paliek cilvēciskais faktors. Maksātnespējas process nav tikai atbrīvošanās no parādiem. Tā ir izputēšana – visu pirktu un mantotu īpašumu zaudēšana, kas neizbēgami nes sev līdzi arī lielu cilvēcisku traģēdiju ģimenei vai ģimenes uzņēmumam, kurā visi ir bijuši iesaistīti kopīgu mērķu īstenošanā. Šo zaudējumu nevajadzētu nonivelēt, bet izturēties ar pietāti pret cilvēcisko traģēdiju, ko sev līdzi nes maksātnespējas process. Diez vai kāds aiz laba prāta atteiksies no visa, kas tuvs un mīļš, no visa, kur ieguldīts darbs, sirds un mīlestība.

Diemžēl, ja ekonomiskā izaugsme un labklājība ir mērķis, uz kuru tikai ejam, daudziem tā būs vienīgā izeja. Citu durvju Latvijā šodien vienkārši nav.

Brīvības cena = 124 000 000 LVL ???

„Kopš Saeima 3.lasījumā ar 97 balsīm „par” pieņēma Maksātnespējas likumu, kurš paredz vienkāršu, ātru un lētu maksātnespējas procesu fiziskām personām, bankas ir izvērsušas bezprecedenta propagandas un lobisma kampaņu, kura nebūt nav lēta, jo ekrāna laiks, avīžu laukumi un „ekspertu” viedokļi maksā naudu. Kāpēc finanšu iestādes, kuru absolūtais mērķis ir naudas pelnīšana, to dara?,” vaicā Latvijas Kredītņēmēju apvienības (LAKRA) valdes priekšsēdētājs Ainārs Gorenko.

Publiski banku aktivitātes tiek pasniegtas kā:
1) cīņa pret t.s. nekustamā īpašuma spekulantiem, kuri bija banku labākie draugi vēl dažus gadus atpakaļ (sk. interviju ar Latvijas Komercbanku asociācijas prezidentu Teodoru Tverijoni http://www.apollo.lv/portal/news/74/articles/12295 («Neatkarīgā Rīta Avīze», (01.02.2004.)));
2) rūpes par vienīgā mājokļa kredītņēmējiem (tiem pašiem, kurus bankas ciniski represē - atceramies Aizkraukles bankas bēdīgi slaveno akciju ar ikmēneša kontu apkalpošanas maksas noteikšanu (http://news.teksti.lv/lv/economics/74104 (12.03.2009.)) un Swedbank „laimes vēstules” (avots: http://news.frut.lv/lv/economics/93597 (12.11.2009.));
3) rūpes par nākotnes kredītņēmējiem, kuriem nebūšot pieejami „draudzīgi kredīti no draudzīgas bankas” – vai tiešām parāds jau ir brālis vai bez parāda nav dzīves?
Tāpēc visiem kredītņēmējiem nevarot piemērot vienlīdzīgus bankrotēšanas noteikumus, bet viņus vajagot dalīt „sliktajos” un „labajos”. Kā robežšķirtne tiek noteikts objektīvs kritērijs: parādsaistības nepārsniedz 100 000 LVL un subjektīvi kritēriji: saistības ir ņemtas mājsaimniecības vajadzībām un parādnieka ienākumi ir atbilstoši parāda summai. Papildus tiek apgalvots, ka 95% kredītņēmēju atbilst šiem kritērijiem un tāpēc viņus šis iedalījums sargās. Bet vai tās tas ir? Saskaņā ar Finanšu tirgus un Kapitāla komisijas datiem (FKTK):
2010. gada 1. ceturkšņa beigās ar kavējumu virs 90 dienām bija 20.4% no rezidentu uzņēmumu kredītportfeļa un 17.5% no rezidentu mājsaimniecību kredītportfeļa, savukārt šo kavēto kredītu skaits bija attiecīgi 19.2 tūkst. un 164.2 tūkst. (2009. gada beigās attiecīgi – 14.6 tūkst. un 150.7 tūkst.). No mājsaimniecību kredītu ar kavējumu virs 90 dienām kopējā skaita vairums jeb 118.7 tūkst. bija norēķinu karšu kredīti, kredīti patēriņa preču iegādei – 21.3 tūkst., kredīti mājokļu iegādei, rekonstrukcijai vai remontam – 14.3 tūkst. un pārējie – 9.9 tūkst. (2009. gada beigās attiecīgi – 109.7 tūkst., 19.8 tūkst., 13.4 tūkst. un 7.8 tūkst.). (avots: http://www.fktk.lv/texts_files/03_2010_03_Bankas_L.pdf )
Aiz sausajiem statistikas datiem slēpjas cilvēciskas traģēdijas. Pēc pašiem pieticīgākajiem aprēķiniem 14 300 ģimeņu, kuras ir ņēmušas kredītu mājokļa iegādei kavē maksājumus vairāk nekā par 90 dienām. Tas nozīmē, ka de facto šīs ģimenes jau ir bankrotējušas. Diemžēl FKTK nepublicē datus par šo kredītu summu absolūtos skaitļos un sadalījumu pēc to lieluma, tāpēc mēs varam tikai balstīties uz LAKRA pieredzi un pieņemt, ka šie kavētāji nekvalificējas lētajam maksātnespējas procesam, jo pirmie grūtībās nokļūst tie, kuri kredītus ņēma 2006.-2007. gadā un kuriem visdramatiskāk ir samazinātas algas.
Tātad šīm ģimenēm bankas piedāvā iziet maksātnespēju 4 gados katru mēnesi maksājot 30% no ienākumiem, bet ne mazāk kā 180 LVL mēnesī. Pie tam tiek atņemta visa manta, protams, ieskaitot ieķīlāto dzīvokli. Kāds bankām no tā ir labums??? Jo ir acīmredzams, ka šīs ģimenes nebūs nekad vairs banku klienti un, nespējot samaksāt šo minimālo maksājumu, nebūs vairs arī Latvijas nodokļu maksātāji.
Minimālā viena parādnieka obligāti maksājamā summa 4 gados sastādīs 8640 LVL (180×12x4). Tas bankām kopā ļaus nopelnīt 123 552 000 LVL (8640×14300). Pie tam šī summa ir aprēķināta pēc visminimālākajiem pieņēmumiem, jo kavētāju skaits katru dienu pieaug un katram kavētājam ir līdzaizņēmējs vai galvotājs, kuram arī, lai izietu maksātnespējas procesu, ir jāsamaksā bankām vismaz 8640 LVL. Tas pats attiecas uz juridisko personu galvotājiem, zemnieku saimniecību īpašniekiem un individuālajiem komersantiem. Tas nozīmē, ka minētā banku peļņa var palielināties vairākas reizes. Un ir saprotams, ka šī nauda tiks izsūknēta no Latvijas tautsaimniecības uz neatgriešanos.
Ja tiks pieņemts tāds maksātnespējas likums, kā šobrīd vēlas bankas, īpaši smagā stāvoklī nonāks zemnieku saimniecības, jo pēc vidējiem saimniecību apjomiem, reti kurai parādsaistības ir zem 100 000 LVL un kredīti ir ņemti saimnieciskai darbībai. Turklāt zemnieku saimniecībām būs jāiet divi maksātnespējas procesi – vispirms kā juridiskai personai un pēc tam īpašniekam kā fiziskai personai, jo ar likumu ir noteikts, ka zemnieku saimniecības īpašnieks atbild personīgi ar visu savu mantu.
„Tagad kļūst skaidrs, kāpēc likumprojekts tik naski tika atgriezts otrreizējai caurlūkošanai un kļūst skaidrs, kāpēc daudzi politiķi maina savu viedokli biežāk nekā čūskas ādu un aktīvi lobē banku intereses,” uzsver LAKRA valdes priekšsēdētājs. „Pēdējie korupcijas skandāli ir parādījuši interesantu likumsakarību: vidēji „pateicības” apmērs svārstās ap 10% no devēja guvuma. Tātad iespējams, ka pašmāju „kangaru” ieņēmumi varētu būt vismaz 12,4 miljoni latu. Vai tiešām Latvijas Tautas nākotne maksā tik vien?”