Tavs viedoklis ir svarīgs!
Ja esi gatavs pastāstīt savu pieredzi ar kredītiestādēm masu mediju pārstāvjiem, raksti uz media@kreditnemeji.lv vai zvani 29131469!
-
Patvarīga izlikšana
Noskatījos sižetu „ Kriminal +” par īrnieku un izīrētāju attiecībām Strēlnieku ielā 9, Rīgā. Labs pērkamās žurnālistikas paraugs, kurā atspoguļots tikai vienas puses viedoklis un tas pats izpušķotā veidā.
Šis, protams, nav vienīgais gadījums, kad jaunie īpašnieki rīkojas patvarīgi un mēģina vardarbīgi piespiest īrniekus atteikties no īres līgumiem un bez tiesas sprieduma izlikt no dzīvojamās telpas. Pēdējā laikā izsolēs par piespiedu pārdošanas vērtību tiek pārdoti ļoti daudzi nekustamie īpašumi un jautājums, kur paliek tajos dzīvojošie cilvēki kļūst arvien aktuālāks. Mazliet aizsargātāki ir īrnieki, kurus sargā likums „Par dzīvojamo telpu īri”. Jādomā, ka par sižetā parādīto jaunā īpašnieka patvarību jau ir ierosināta krimināllieta, ja nē, tad gadījumu būtu vērts izvērtēt korupcijas apkarotājiem.
Lai labāk izprastu situāciju, jāņem vērā kā šo situāciju regulē likumi. Ja kāds iegādajas dzīvokli izsolē, tad jārēķinās, ka iepriekšējā īpašnieka noslēgtie īres līgumi paliek spēkā. Īrnieku var izlikt tikai ar tiesas spriedumu par izlikšanu no dzīvojamās telpas. Pat, ja jaunajam īpašniekam ir tiesas lēmums par ievešanu valdījumā, tad ievešanu valdījumā veic tiesu izpildītājs, nevis pats jaunais īpašnieks vardarbīgi uzlaužot durvis. Tiesas lēmums par ievešanu valdījumā skar tikai pašu parādnieku un viņa ģimenes locekļus, nevis īrniekus.
Biju liecinieks līdzīgai situācijai Jūrmalā, kad kādas bankas meitas uzņēmums nedēļu vārda tiešajā nozīmē terorizēja īrniekus. Jāsaka paldies Jūrmalas policijai, kura rīkojās profesionāli un, neskatoties uz paša bankas viceprezidenta klātbūtni, atbrīvoja dzīvojamās telpas no šīm patvarīgajām personām. Līdzīgu situāciju būs arvien vairāk un vienīgais veids, kā sevi aizsargāt ir zināt savas tiesības un, protams, Valsts policija, kura prot atšķirt patvarību no civiltiesiska strīda.
Iesaku nepaslinkot, nonākot līdzīgā situācijā, un vērsties arī pie Tiesībsarga. Tiesībsargs izvērtē sūdzības par gadījumiem, kad cilvēki bez attiecīga tiesas sprieduma tika izlikti no dzīvokļiem. Parasti cilvēki norāda uz situācijām, kad, piemēram, dzīvojamās telpas īpašnieks īrnieka prombūtnes laikā ir uzlauzis dzīvokļa durvis, izlicis tam piederošās mantas, nomainījis dzīvokļa ārdurvis vai durvju slēdzeni un nelaiž īrnieku atpakaļ dzīvoklī. Līdzīga informācija tika atspoguļota arī plašsaziņas līdzekļos.
Strādājot pie šī jautājuma, Tiesībsargs ir apzinājis problēmas, kas saistītas ar valstī izstrādāto tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanu un paudis savu nostāju par iespējamiem to risinājumiem. Patvarīgas izlikšanas gadījumos tiek skartas tiesības uz mājokli un mājokļa neaizskaramību. Tiesības uz mājokli ir nostiprinātas ANO Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām un nozīmē tiesības dzīvot kaut kur drošībā, mierā un cieņā. Tiesības uz mājokļa neaizskaramību ir nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmē, ANO Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un nozīmē to, ka nedrīkst patvarīgi vai nelikumīgi apdraudēt kāda dzīvokļa neaizskaramību un ka katram ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šādiem apdraudējumiem. Par tiesību uz mājokļa neaizskaramību aizskārumu var runāt gan tad, ja kāds ir prettiesiski iekļuvis personas dzīvoklī, neatkarīgi no tā, vai tas ir radījis kādas sekas vai nav, gan tad, ja kādas citas personas prettiesiskas rīcības rezultātā persona ir zaudējusi iespēju izmantot savu mājokli.
Starptautiskie cilvēktiesību dokumenti un Latvijas Republikas Satversme paredz, ka personai ir jābūt aizsargātai pret patvarīgu izlikšanu. No šiem dokumentiem izriet valsts pienākums izveidot personai pieejamus tiesību aizsardzības mehānismus, kurus tā varētu izmantot patvarīgas izlikšanas gadījumā. Valsts izveidotajām institūcijām ir jābūt tiesīgām izskatīt jautājumu pēc būtības, pieņemt pusēm saistošu lēmumu un pārkāpuma konstatēšanas gadījumā nodrošināt, ka pārkāpuma radītās sekas tiek likvidētas un tiek atjaunota tiesiskā situācija, kāda, visticamāk, būtu bijusi, ja prettiesiskā rīcība nebūtu notikusi.
No tiesībām uz mājokli izriet arī valsts pienākums sekot līdzi situācijai nekustamā īpašuma tirgū, apzināt sociāli mazaizsargātu personu iespējas patstāvīgi nodrošināt sevi ar mājokli un veidot mehānismus mājokļu pieejamībai, piemēram, organizējot pabalstu sistēmu, nodrošināšanu ar dzīvojamo telpu, kreditēšanas politiku un citiem pasākumiem. Patvarīgas izlikšanas gadījumā valstij būtu jāsniedz atbalsts sociāli mazaizsargātām personām, piemēram, nodrošinot šādas personas ar pagaidu mājvietu.
Tātad valstij ir pienākums izveidot sistēmu, kurā cilvēks tiktu pasargāts no patvarīgas izlikšanas, bet, ja tāda tomēr notikusi, saņemtu efektīvu aizsardzību no valsts. Tiesībsarga pienākums ir izvērtēt, vai valsts ir izpildījusi šo savu pienākumu. Tiesībsarga uzdevums ir izsvērt, vai valsts ir darījusi pietiekami, lai cilvēkam, nonākot šādā situācijā, būtu iespējams sevi aizsargāt. Tiesībsarga birojā saņemtās ziņas un satraucošā informācija plašsaziņas līdzekļos rada nopietnas bažas par to, vai Latvijā patvarīgas izlikšanas gadījumā cilvēkam ir pieejami efektīvi aizsardzības līdzekļi.
Pašlaik Latvijas Republikā spēkā esošie normatīvie akti nepieļauj patvarīgu izlikšanu. Likums „Par dzīvojamo telpu īri” nosaka, ka jautājums par personas piespiedu izlikšanu ir risināms tiesas ceļā. Pat gadījumā, ja dzīvojamās telpas īpašnieks uzskata, ka personai nav tiesiska pamata lietot tās aizņemto dzīvojamo telpu, to drīkst izlikt tikai un vienīgi tiesas ceļā. Dzīvojamās telpas īpašniekam ir jāvēršas tiesā ar prasību par personas izlikšanu. Tikai tad, kad tiesa ir izvērtējusi jautājumu par personas tiesībām lietot dzīvojamo telpu un ir stājies spēkā attiecīgs tiesas spriedums, ir pieļaujama personas piespiedu izlikšana.
Valstī ir izveidots noteikts tiesību aizsardzības mehānisms gadījumā, ja persona tiek patvarīgi izlikta no tās aizņemtās dzīvojamās telpas. Personai ir iespējams izmantot gan civiltiesiskus, gan krimināltiesiskus līdzekļus savu aizskarto tiesību aizsardzībai. Tomēr prakse liecina, ka valsts izveidotā tiesību aizsardzības mehānisma izmantošana konkrētās situācijās rada problēmas. Ir nepieciešams konstatēt, kādos gadījumos valstī izveidotais tiesību aizsardzības mehānisms pats par sevi ir nepilnīgs, un kādos gadījumos problēmas cēlonis tomēr ir meklējams tā piemērošanā.
Krimināllikuma 143.pantā ir paredzēta atbildība par dzīvokļa neaizskaramības pārkāpšanu. Panta pirmajā daļā atbildība paredzēta par nelikumīgu iekļūšanu dzīvoklī pret tajā dzīvojošās personas gribu, bet otrajā daļā – par tādām pašām darbībām, lietojot vardarbību, draudus vai patvaļīgi piesavinoties valsts amatpersonas nosaukumu.
Krimināllikuma 279.pantā ir noteikta atbildība par patvarību. Šā panta izpratnē par patvarību ir uzskatāma kādas darbības izdarīšana patvaļīgi, apejot normatīvajā aktā noteikto kārtību, ja šīs darbības tiesiskumu apstrīd valsts vai pašvaldības iestāde vai cita persona un ja šīs darbības rezultātā radīts būtisks kaitējums. Tātad arī personas izlikšana bez tiesas sprieduma būtu uzskatāma par patvarību.
Statistika liecina, ka pēdējo 5 gadu laikā pēc Krimināllikuma 143.panta par dzīvokļa neaizskaramības pārkāpšanu ir uzsākts kriminālprocess vai ierosināta krimināllieta - 399 gadījumos, no tiem – 167 gadījumos Rīgā. Pēc Krimināllikuma 279.panta šajā laika posmā Latvijā 198 gadījumos ir uzsākti kriminālprocesi vai ierosinātas krimināllietas, no tiem - 84 gadījumos Rīgā.
2007.gadā par dzīvokļa neaizskaramības pārkāpšanu kriminālprocess Latvijā ir uzsākts 96, bet Rīgā – 7 gadījumos. Par patvarību pēdējā gada laikā kriminālprocess Latvijā ir uzsākts 46, bet Rīgā – 12 gadījumos. Taču jāatzīmē, ka Krimināllikuma 279.pants aptver daudz plašāku darbību loku kā tikai patvarīga izlikšana. Tādēļ pieļaujams, ka faktiski patvarīgas izlikšanas gadījumi sastāda tikai daļu no kopējā uzsākto kriminālprocesu un ierosināto krimināllietu skaita vai arī, iespējams, tādu vispār nav.
Tiesībsargs ir konstatējis, ka atsevišķos gadījumos valsts policija uz patvarīgu izlikšanu nereaģē, norādot, ka tas ir civiltiesiska rakstura strīds, kas ir risināms, vēršoties tiesā, civilprocesuālā kārtībā. Jautājums par iespējama noziedzīga nodarījuma izdarīšanu atbilstoši Krimināllikuma 143. un 279.pantam vispār netiek vērtēts. Lai arī var piekrist, ka jautājums par lietošanas tiesībām uz dzīvojamo telpu ir risināms civilprocesuālā kārtībā, taču tas neizslēdz kriminālatbildību. Tādēļ policijai, saņemot informāciju par patvarīgas izlikšanas gadījumiem tomēr būtu jāizvērtē jautājums par kriminālprocesa uzsākšanu.
Tiesībsarga biroja rīcībā ir informācija arī par to, ka policija patvarīgas izlikšanas gadījumā uzsāk kriminālprocesu pēc Krimināllikuma 175.panta, kas paredz atbildību par zādzību vai citiem noziedzīgiem nodarījumiem, neizvērtējot ziņas par iekļūšanu dzīvoklī vai patvarīgu izlikšanu. Šādā situācijā tiek izvērtēts tikai viens aspekts, kas saistīts ar personai piederošo mantu. Iekļūšana mājoklī un izlikšanas fakts paliek neizvērtēti. Soda mērķis ir vainīgo personu sodīt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas nākotnē. Ja tiek vērtēts jautājums tikai par mantas piesavināšanos, bojāšanu vai iznīcināšanu, tad netiek nodrošināta pienācīga aizsardzība tiesībām uz mājokli.
Iepriekš minētais ļauj secināt, ka noteiktos gadījumos krimināltiesiskie aizsardzības līdzekļi netiek izmantoti. Krimināllikumā paredzēto iespēju neizmantošana var tikai veicināt patvarīgu izlikšanu skaita palielināšanos. Nesakārtota īres tirgus apstākļos šāda tendence ir jo īpaši bīstama.
Informācija par patvarīgas izlikšanas gadījumiem liecina, ka atsevišķos gadījumos, ierodoties notikuma vietā un fiksējot notikušo, policijas darbinieki lūdz uzrādīt čekus vai citus dokumentus, kas apliecinātu patvarīgas izlikšanas laikā pazudušo mantu esamības faktu. Taču cilvēkam nav tāda pienākuma saglabāt čeku par, piemēram, televizoru, dīvānu vai traukiem, kas iegādāti pirms 5 gadiem. Un pat, ja šie čeki ir saglabāti, visbiežāk izlikšanas laikā tie tiek nozaudēti vai iznīcināti.
Problēmas praksē sagādā arī tas, ka policija reizēm lūdz uzrādīt patvarīgi izliktām personām dokumentus, kas apliecina šī dzīvokļa lietošanas tiesības. Galvenais dokuments, kas apliecina personas tiesības lietot dzīvojamo telpu, ir dzīvojamo telpu īres līgums, kas arī parasti glabājas dzīvoklī. Tādēļ tas, ka persona uzreiz policijas darbiniekam nevar uzrādīt dzīvokļa lietošanas tiesības apliecinošu dokumentu, nevar būt par pamatu tam, lai policija atteiktos reaģēt. Turklāt, saskaņā ar šā brīža regulējumu tas vispār nav kritērijs, lai konstatētu, ka ir notikusi patvarīga izlikšana, jo par patvarīgu izlikšanu uzskatāma arī tādu personu izlikšana bez tiesas sprieduma, kurām nav tiesiska pamata lietot dzīvojamo telpu.
Iepriekš minētais norāda uz to, ka problēmas lielākoties sagādā valstī jau izveidotā tiesību aizsardzības mehānisma piemērošana praksē. Iespējams, ka cēlonis tam ir policijas darbinieku nepietiekamās zināšanas par gadījumiem, kādos piemērojams Krimināllikuma 143. un 279.pants, kā arī zināšanu trūkums vai nepārliecinātība par patvarīgas izlikšanas fakta pierādīšanas līdzekļiem. Tādēļ kā viens no iespējamiem risinājumiem varētu būt krimināltiesību un kriminālprocesa speciālistu sadarbība ar valsts policiju, izstrādājot vadlīnijas vai metodiskus noradījumus par rīcības modeļiem noteiktās situācijās, lai policijas reakcija patvarīgas izlikšanas gadījumos būtu likumam atbilstoša un likuma piemērošanas prakse – vienveidīga. Tāpat, apsverama būtu ideja par apmācības programmas organizēšanu valsts policijas darbiniekiem par nepieciešamo rīcību patvarīgas izlikšanas gadījumos.Atgādinu, ka patvarīgas izlikšanas gadījumā likums paredz personai tiesības vērsties tiesā civilprocesuālā kārtībā par lietošanas tiesību atjaunošanu uz dzīvojamo telpu un iemitināšanu atpakaļ šajā dzīvojamā telpā. Tāpat tiesas ceļā iespējams prasīt arī zaudējumu atlīdzību, kas radušies patvarīgās izlikšanas dēļ un morālā kaitējuma atlīdzību (CL 1635.p.).
Būsim gudri, zināsim savas tiesības un cerēsim, ka valsts vara ieklausīsies iedzīvotājos un sakārtos jautājumus, kas skar tiesības uz mājokli.
22 responses to “Patvarīga izlikšana”
-
Azeroth augusts 24th, 2011 07:55
Kas šim rakstam ir autors/avots?
-
Deniss augusts 24th, 2011 07:58
Diemžēl mūsu policija mēdz nebūt tik zinoša un tikai sev zināmu iemeslu dēļ nostājas varmāku pusē.
-
Aleksandrs augusts 24th, 2011 08:02
Valsts neko nedara lai sakārtotu hipotekāro kreditēšanu. Vairums kredītu ņēmēji turpmāk būs īrnieki, tāpēc šī informācija būs ļoti noderīga. Cerēsim, ka arī policija kļūs zinošāka.
-
Un ja nav noslēgts īres līgums? Ne visi saimnieki grib to slēgt un it īpaši reģistrēt Zemesgrāmatā.
-
Pilsonis augusts 24th, 2011 13:18
Ja nav noslēgts, pats vainīgs… Ko lai saka… Īres dzīvokļu piedāvājums ir pietiekams, lai varētu iet uz tādu, kur īres līgums ir.
-
Aleksandrs augusts 24th, 2011 14:15
ir īres līgums, kas parādīts pirms izsoles.
-
Aleksandrs augusts 24th, 2011 14:18
pat ievešana valdījumā ir apturēta ar spēkā stājušos tiesas lēmumu.
-
Pilsonis augusts 24th, 2011 14:58
aleksandr, tā bija atbilde uz kikas jautājumu…
-
Kamēr sameklēju mājokli, dabūju sirmus matus no mākleriem, jo tik tupus un alkatīgus cilvēkus sen nebiju redzējusi!Es skatos uz dzīvokļa stāvokli un cenu, būdā ar līgumu es negribu dzīvot
Es vairāk interesējos par šo jautājumu, jo daudziem aizņēmējiem hipolīgumos ir punkts (vismaz manējā šāds bija), kurš paredz aizliegumu bez bankas rakstiskās piekrišanas izīrēt, atsavināt utt. citām personām. Sanāk, ka dzīvokļa īpašnieks-parādnieks ir pārkāpis līguma nosacījumus. Vai tad šāds līgums būs saistošs pircējam, kurš mantoja cilvēkus? Šīs jau skaitās prettiesisks dokuments, kurām nav juridiskā spēka, šāds darījums “nobeigts” jau saknē.
-
Aleksandrs augusts 25th, 2011 11:50
Vairumā gadījumos banku līgumi ir pretrunā ar patērētāju tiesībām. Likumā par dzīvojamo telpu īri nav norādīts pienākums saskaņot īres līgumu ar banku, tāpēc īrniekam nav saistoši banku iebildumi. Īres līgumus var apstrīdēt tikai tiesas ceļā.
-
Aleksandr, domāju, ka Īres likums šeit ņe pri čom - nekustamais dots bankai kā ķīla, bet īres līgums, kas ir pamats nekustamā lietošanas tiesībai, ir ķīlas apgrūtinājums, kas (lielākoties) samazina tās vērtību. Tātad - ja Tu gribi apgrūtināt ķīlu un samazināt tās vērtību, prasi ķīlas ņēmēja (šajā gadījumā - bankas) piekrišanu. Ja neprasi un rīkojies “aiz muguras”, pārkāpjot līguma noteikumus, kur noteikts, ka Tev nav tiesību bez bankas piekrišanas izīrēt un ka šāds līgums, ja tomēr noslēgts, nav spēkā, tad tas vien jau ir pamats atzīt īres līgumu par spēkā neesošu no tā noslēgšanas brīža.
Piekrītu Tev daļā par to tiesas ceļu - jā, diemžēl vai par laimi - tikai tiesas ceļā.
Par iebildumu saistošo spēku pret īrnieku - teorētiski varētu uzskatīt, ka īrnieks varētu būt rīkojies labticīgi, slēdzot īres līgumu, un nezināja par šādu aizliegumu, bet tagad, kad visi reģistri visiem pieejami un katrs, domājot pāris soļus uz priekšu un ievērojot pietiekamu rūpību nolūkā izvairīties no nevēlamām problēmām un zaudējumiem, var par salīdzinoši nelielu samaksu apskatīt ZG ierakstus, kur arī figurēs hipotēka un aizlieguma atzīme (ja tāda būs). Tā kā īrnieku par labticīgu lietošanas tiesību ieguvēju arī īsti nevarēs nosaukt, tāpēc, kaut arī strīds būs izskatāms tiesā, banka 99.99 % vinnēs, un īrnieks kkādu zaudējumu atlīdzību varēs prasīt tikai no izīrētāja, kuram, visticamāk, tāpat jau nekā pie dvēseles nebūs. -
Aleksandrs augusts 25th, 2011 16:47
Nevajag uzturēt mītu, ka bankas var vienmēr vinnēt tiesā. Kā jau minēju vairumā gadījumos, banku līgumi ir starp pusēm neapspriesti, pārkāpjot patērētāju tiesības, ko nav grūti pierādīt.
Runājot par Strēlnieku ielu 9, nesaprotu tos pircējus, kas nopirka šo nelaimīgo dzīvokli, jo māja ir avārijas stāvoklī un vērtības tai nav nekādas ar vai bez īrniekiem. Varētu būt, ka tiesu izpildītājs ir noklusējis informāciju par mājas avārijas stāvokli. -
es tak neuzturu mītu - pienākums nemazināt ķīlas vērtību, tāpat kā pienākums atbildēt par nodarītajiem zaudējumiem, izriet no Civillikuma normām, apspriests tas vai nē. Likumu nezināšana neatbrīvo no atbildības.
Līguma noteikumu “neapspriestības statuss” spēlē lomu tikai tad, ja šis noteikums ir netaisnīgs attiecībā uz patērētāju. Vēršu uzmanību uz “netaisnīgs”, kas nebūt nav tas pats, kas neizdevīgs, nepatīkams, kādas tiesības pamatoti ierobežojošs vai pienākumu uzliekošs.
Ja parāds ir, tad tas ir; ja nedrīkstēja bez piekrišanas slēgt īres līgumu, tad nedrīkstēja. Un vienalga, vai prasītājs šajā gadījumā ir banka vai kāda fiziska persona, kas kaut ko aizdevusi pret ķīlu. Tāpat vinnēs.
Saprotu, bankas un citi kredītu izsniedzēji daudz ļauna nodarījuši, bet derētu tomēr būt objektīviem - pašiem būs vieglāk, nedzīvojot maldos un iedomās, ka visi citi vainīgi, būs iespēja adekvāti novērtēt situāciju.
Par tiesu izpildītāju un mājas avārijas stāvokli - nu, zini, sasmīdināji. Ja cilvēks pērk, tad vismaz lai aiziet paskatās uz māju. Avārijas stāvokli ar piešpaktelēšanu nenoslēpsi. Kur tur tiesu.izp.vaina?
Tiesu izpildītājs ir izsoles organizators, viņam nav jāreklamē īpašums. Vērtējumu arī tiesu izp.pats netaisa, pie kam vērtējums ir pieejams TI kantorī ikvienam interesentam - ņem un skaties, kāds mājas stāvoklis, parasti viss sīki un smalki aprakstīts. Parādnieks turklāt ir tiesīgs lūgt pārvērtēt.
Cilvēki diemžēl pārāk paļaujas uz savu patērētāja statusu un šķietamo kāda spēka aizsardzību problēmu gadījumā. Patērētājs nav nekāda svētā govs, kas var vienā laidā vārīt mē…us un pēc tam ar pirkstu krūtīs bakstīt, ka šamais, lūk, patērētājs un līguma noteikumi netaisnīgi. Palasi, kā atbilstoši ES normām tiek skaidrots jēdziens “patērētājs” - tur nebūt nav, ka tas ir kaut kāds muļķis, kuram viss ar karotīti mutē jāieliek, no kura netiek prasīts izmantot savas pelēkās šūniņas vai vismaz loģisko domāšanu pielietot. Nē, tas ir pietiekami uzmanīgs, rūpīgs, izglītots indivīds, seko līdzi tam, ko dara, rūpīgi izanalizē pieejamo info un uz tā pamata pieņem lēmumu un izdara izvēli. Bet mums patērētājs tiek nostādīts tāda idiņa stāvoklī, kurš vispār nav spējīgs domāt un pieņemt kaut kādu lēmumu. Un laikam taisnība vien ir - cik ir tādu, kas līgumu tālāk par punktu par kredītā izsniedzamo summu vispār nav lasījuši. -
Aleksandrs augusts 26th, 2011 07:54
Es saprotu, ka “es” vaigu sviedros raujas sava darba devēja labā, bet visi likumi, ieskaitot Satversmi šajā gadījumā ir īrnieka pusē un arī izīrētājam likums neaizliedz izīrēt, jo ne jau banka noteiks kur cilvēkam dzīvot.
-
Tur jau tā lieta, ka banka (faktiski savu īpašumu) var atļaut izīrēt vai var neatļaut. Galvenais mērķis nesamazināt īpašuma vērtību.
Un jebkurā gadījumā Civillikumam ir lielāks spēks par visādām īrnieka tiesībām. Tas pats arī attiecas uz ieturējumiem. Darba likums “cilvēcīgāks” par Civillikumu, bet to neviens pierē neņem, jo Civillikums pieņemts vēlāk un tas pēc hierarhijas pakāpes stāv augstāk. -
Aleksandr, uzmet aci CL 1317.p.
Pēc Tevis teiktā varētu padomāt, ka likumā ir tikai tiesības, bet pienākumi tiek uzlikti un atbildība tiek pielīgta tikai ar līgumiem
Tā mēs nekur tālu netiksim…aiiiii, Kika, piedod, bet ir nedaudz otrādi - gan īres likums, gan Darba likums ir speciālās tiesību normas, bet tas tomēr neliedz tiesības piemērot Civillikumu, ciktāl tā normas nav pretrunā ar šīm speciālajām normām.
Un šajā gadījumā (ķīlas apgrūtināšana)Civillikuma normas nav pretrunā. Es saprastu, ja līgumos būtu noteikums, kas vispār aizliedz izīrēt - tad gan būtu pamats vērtēt, vai katrā konkrētā gadījumā šāds aizliegums ir pamatots.
-
Manā līgumā bija skaidri uzrakstīts, ka bez bankas rakstiskās piekrišanas es nedrīkstu to izīrēt!
Tad es vairs neko nesaprotu :), jo šie likumi pretrunā viens ar otru.
Šīs citāts izvilkts no liela raksta, kurš publicēts ZTI mājas lapā: “Jautājumā par Darba likuma un Civilprocesa likuma kolīziju attiecībā uz pieļaujamo ieturējumu apmēru Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padome informē, ka Darba likuma 80.panta pirmā daļa attiecināma uz ieturējumiem, ko veic darba devējs pēc savas iniciatīvas, nevis pēc tiesu izpildītāja rīkojuma. Bez tam saskaņā ar tiesību teorijā atzīto, ja agrāka tiesību norma nav savienojama ar vēlāku tiesību normu, jāpiemēro vēlākā norma. Civilprocesa likuma 594. pants tā esošajā redakcijā stājās spēkā 2004. gada 1. jūlijā, savukārt Darba likums, tai skaitā Darba likuma 80. pants, stājās spēkā 2002. gada 1. jūnijā. Ievērojot minēto, Civilprocesa likuma 594. pants ir uzskatāms par jaunāku tiesību norma pretstatā Darba likuma 80. pantam, līdz ar to normu kolīzijas gadījumā jāpiemēro jaunāka tiesību norma.
…………
Apkopojot minēto, ja zvērināts tiesu izpildītājs piedziņu vērš uz darba samaksu, vispārējā gadījumā tiek piemēroti Civilprocesa likuma 72. nodaļā minētie noteikumi. Minēto pamato arī apstāklis, ka Civilprocesa likuma 594. pants ir jaunāka tiesību norma nekā Darba likuma 80. pants, līdz ar to, vēršot piedziņu uz darba samaksu, piemērojami Civilprocesa likuma 594. pantā noteiktie ieturējumu apmēri. Darba likuma 80. pantā noteiktais ierobežojums ir jāņem vērā, ja piedziņa tiek vērsta pēc darba devēja iniciatīvas, nevis zvērināta tiesu izpildītāja rīkojuma, lai atlīdzinātu darba devējam radušos zaudējumus.” -
Kika, Tu iepriekš rakstītajā bija minējusi Civillikumu nevis Civilprocesa likuma - tāpēc neštimmēja
-
Tiēšām
jādodas atpūtā! -
Aleksandrs augusts 26th, 2011 11:50
Civillikums
1404. Katrā tiesiskā darījumā jāņem vērā dalībnieki, priekšmets, gribas izteikums, sastāvdaļas un forma.
1415. Neatļauta un nepieklājīga darbība, kuras mērķis ir pretējs reliģijai, likumiem vai labiem tikumiem, vai kura vērsta uz to, lai apietu likumu, nevar būt par tiesiska darījuma priekšmetu; tāds darījums nav spēkā.
Satversme
96. Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību.
97. Ikvienam, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu. -
Uz papīra tas izskatās labāk, bet diemžēl šajā valstī tauta ir nulles vērta.
Kad rakstīja Satversmi valdīja citi likumi un bija citas vērtības.
Skumji, bet fakts… -
Aleksandrs augusts 26th, 2011 15:52
Zvērinātu tiesu izpildītāju padome nav tā organizācija, kurai būtu tiesības skaidrot likumus, bet pat ja būtu, tad Civilprocesa normas nav skatāmas katrs pats atsevišķi, bet savā starpā saistīti, arī 594.pants ir skatām kopā ar 571.pantu, kurā ir noteikts, ka visos piedziņas gadījumos ir jāievēro Civilprocesa likuma 1.pielikums. Tieši atsaucoties uz šo punktu, mums izdevās atsviest saeimai atpakaļ Civilprocesa grozījumus.
Leave a reply
-
